Tuvojoties gadumijai, cilvēki arvien vairāk aizdomājas par jaunu kalendāru un plānotāju iegādi nākamajam gadam. Daži pat sākuši domāt par to, kā plānos laiku pēc pasaules gala! Tomēr ko mēs patiesībā zinām par kalendāriem, pasaules galu un laika skaitīšanu? Komentārus par šo tēmu sniedz Roberts Bīlavs. Viņš ir ne tikai jaunās paaudzes plānotāja “Leader” idejas autors, bet zina par kalendāriem un plānotājiem daudz. Arī Roberts pats nodarbojas ar jaunu plānotāju izgudrošanu, ražošanu un pārdošanu.
No vienas ražas
līdz nākamajai
Jaunais plānotāju izgudrotājs norāda: vairums cilvēku pat nenojauš, ka, piemēram, vārds “kalendārs” cēlies no latīņu “calendarium”, kas nozīmē — parādu grāmata. Senajā Romā parādnieki tikuši ierakstīti šajā grāmatā, un viņi pēc tam norēķinājušies nākamā mēneša pirmajās dienās. “Šodien mēs esam pieraduši, ka laiku mūsu vietā skaita dators, bet miljoniem gadu pirms tam, kad radās pirmie cilvēki, pati daba radīja visprecīzāko laika rādītāju. Proti, zemeslodi, kas vienmērīgi griežas ap savu asi,” skaidro Roberts Bīlavs.
Jau tālā senatnē zemkopji ievēroja, ka pēc noteikta laika mainās gadalaiki, kas nosaka cilvēku dzīves ritmu. Viņi skaitīja laiku no vienas ražas līdz nākamajai. Tā radās laika skaitīšana pa gadiem. Gadu, kurā bija kāds svarīgs notikums, nosauca par pirmo gadu. Piemēram, senie grieķi laiku skaitīja no pirmajām olimpiskajām spēlēm, kas notika 776. gadā p. m. ē., bet romieši — no savas pilsētas dibināšanas 753. gadā p. m. ē. Līdz ar to dažādās zemēs bija atšķirīga laika skaitīšana. Diennakts robežās cilvēki noteica laiku pēc Saules un zvaigznēm. Par gada sākumu uzskatīja garāko vasaras dienu.
Par sekundēm zināja jau Divupē
Pirmais kalendārs cilvēces vēsturē bijis Mēness kalendārs. Jau pats vārds “mēnesis” rāda, cik cieši šis jēdziens ir saistīts ar Mēness kustību. Tajā par pamata ciklu ņemts Mēness fāžu nomaiņas laiks, kuru ilgums ir nepilns mēnesis (precīzāk, 29,5 dienas). Kad šo laika periodu sadalīja četrās daļās jeb mēness fāzēs, kas ilgst aptuveni septiņas dienas, radās laika skaitīšanas vienība, ko mēs šodien saucam par nedēļu. Tālāku stundu iedalījumu 60 minūtēs un minūtes 60 sekundēs ieviesa Divupē.
Tomēr Mēness kalendāra lielākais trūkums ir tāds, ka tas nesaistās ar gadalaikiem un zemkopības sezonām. Tiesa, tas netraucē Mēness kalendāru vēl šodien lietot vairākās islāma valstīs — norāda Roberts Bīlavs.
Senās Ēģiptes priesteri pēc Mēness un zvaigznēm noteica reliģisko svētku laiku. Tomēr tieši Ēģipte uzskatāma par Saules kalendāra rašanās vietu, kas bija cieši saistīts ar gadalaikiem. Pēc tā veidoja arī kalendāru — laika skaitīšanas tabulu, kur gadā bija 365 dienas. Šādai laika skaitīšanai Ēģiptē bija ļoti būtiska loma, jo vajadzēja precīzi noteikt Nīlas plūdu laiku. No tā savukārt bija atkarīgs sējas un ražas novākšanas laiks.
Apvieno divus
kalendārus
Nākamais solis kalendāra attīstībā bija Mēness — Saules kalendāra ieviešana. Mēnešus skaitīja pēc Mēness fāzes, bet gadu — pēc Saules. Laika skaitīšana pēc Mēness — Saules kalendāra bija diezgan sarežģīta. Lai saskaņotu Mēness un Saules gada garumus, kalendārā iekļāva papildu mēnešus un papildu dienas. Daudzus gadsimtus vēlāk romiešu valdnieks Gajs Jūlijs Cēzars izdarīja savus labojumus kalendārā (mums zināmais mēnesis “jūlijs” ir nosaukts tieši šī izcilā Romas imperatora vārdā). Jūlija kalendārā mēneši nebija vienāda garuma. Dažos bija 30 dienu, citos — 31, bet februārī — 28 dienas. Katrā ceturtajā gadā februārim pievienoja vienu dienu. To šodien sauc par garo gadu.
6. gs. vidū radās ideja ieviest vienotu laika skaitīšanas sistēmu visās kristiešu zemēs, un laiku sāka skaitīt no Kristus dzimšanas. Tā sākās laika skaitīšana “pēc Kristus” jeb “mūsu ērā” un “pirms Kristus” jeb “pirms mūsu ēras”. Vēlāk precizēja, ka gadā ir 365 dienas 5 stundas 48 minūtes un 46 sekundes. 16. gs. beigās Romas pāvests Gregors kalendārā izdarīja jaunas izmaiņas. Lēnām šo kalendāru pārņēma visas Eiropas valstis. Tagad Gregora kalendārs tiek lietots gandrīz visās pasaules valstīs, tajā skaitā arī pie mums. Protams, vienlaikus ar kristiešu kalendāru lieto arī musulmaņu, budistu un citus kalendārus.
Lielā zemes kustība jau 2012. gadā!
Roberts Bīlavs atzīst, ka vieni no interesantākajiem neapšaubāmi bija senie maiju kalendāri. Tie bija cirsti akmenī un tāpēc ir saglabājušies neskarti arī pēc daudziem gadsimtiem un dažādām globālām izmaiņām Centrālamerikas teritorijā.
Par senā maiju kalendāra apbrīnojamo struktūru un precizitāti zinātnieki ir daudz rakstījuši. Tomēr svarīgi, ka maiju kalendāra precizitāti raksturo viņu izmantotais gada ilgums 365,2420 dienu, bet mūsdienu novērojumos izmanto 365,2422 dienas. Tātad nobīde ir nieka 2/10 000 dienas. Šādu precizitāti var iegūt tikai daudzu gadu ilgos un precīzos zvaigzņu kustības novērojumos. Piemēram, 5000 gadu ilgā periodā “nobīde” kā starpība starp mūsdienu laika skaitīšanu un maiju datiem varētu būt tikai viena diennakts. Savukārt pašreizējā kalendārā saulgriežu nobīde ir jau divas dienas, jo Jāņus svinam divas dienas pēc sentēvu Svētās — īsākās — gada nakts. Pašlaik tikai divas zīmes aiz komata mēs kompensējam ik ceturtajā —“garajā gadā”, pievienojot vienu dienu, bet nekoriģēts paliek laiks — simtdaļas un tūkstošdaļas no diennakts, t. i., aptuveni četras minūtes ik gadu.
Seno maiju kalendārs paredz, ka mūsdienu laikmets beigsies 2012. gadā. Maiju kalendārs vēstī — “lielie laika cikli” pirms mums ir bijuši jau četri. Pirmais cikls ildzis 4008 gadus un beidzies ar zemestrīcēm, kurās “jaguāri aprijuši” zemi. Otrais cikls ilga 4010 gadu. Tā beigās zemi iznīcinājis vējš un cikloni. Trešais cikls ilga 4081 gadu un noslēdzās ar “uguns lietu”, kā arī vulkānu izvirdumiem. Ceturtais cikls ildzis 5026 gadus un beidzies ar lieliem ūdens plūdiem (tas it kā atbilst Bībeles stāstiem par plūdu periodu).
Piektajā ciklā, kura ilgums prognozējams 5126 gadus, pašlaik dzīvojam mēs. Šī cikla nosaukums ir “Kustības Saule”, un tā beigās saskaņā ar maiju kalendāru notiks “lielā zemes kustība”. Cikls sākās 3114. gada 12. augustā p. m. ē. un beigsies 2012. gada 22. decembrī. “Tātad jau pavisam drīz mums būs iespēja pārliecināties, vai maijiem bijusi taisnība,” ar humoru atzīst Roberts Bīlavs.
Aprobežojas
ar piezīmju blociņu
Tomēr, lai arī maiju kalendāra vēstījums nav iepriecinošs, Roberts Bīlavs nav pārāk skeptiski noskaņots ne par cilvēces, nedz arī par sava izgudrojuma, jaunā laika plānotāja “Leader”, nākotni: “Maiju kalendārs vēstī tikai par laikmeta, bet ne jau visas cilvēces galu. Iespējams, notiks kādas globālas pārmaiņas, bet ne jau tāpēc izzudīs cilvēce. Un, ja reiz kāds vēlas ticēt šim kalendāram, tad jātic līdz galam. Pirms piektā cikla bija vēl četri, un visdrīzāk tam sekos arī sestais, par kuru maijiem vienkārši vēl nekas nebija zināms.” Tāpēc Roberta secinājums ir: laiku plānos arī pēc pasaules gala! Un darīs to cilvēki visdrīzāk tāpat kā līdz šim.
Pareizi plānojot laiku un darbus, mēs noteikti varēsim izdarīt vairāk. Un tomēr, lai arī visi to it kā zina, ļoti daudzi cilvēki atsakās no regulāras laika plānošanas ikdienā, aprobežojoties ar vienkāršu steidzamo darbu sarakstu savā piezīmju blociņā vai parastā plānotājā — kalendārā.
