Man šķiet, ka sniegs sāka snigt un putināt tāpēc, lai cilvēki nepalaistos slinkumā.
Vakar no darba mājās ierados jau tumsā, bet — ak tu, tētīt! Traktors, ceļu tīrot, mājas ieejas durvīm priekšā bija sastūmis milzīgu sniega valni. Cits manā vietā dusmotos, es sākumā arī iespringu, bet tad padomāju — manas dusmas tomēr nebūs tik karstas, lai izkausētu sniegu. Zvanīju Indriķim, kurš šonedēļ slims mājās, bet velti — klausuli necēla. Skaidrs, skatījās hokeju, un tad jau viņam nav prātā, ka sieva var pazust, tad ir tikai viena doma — kaut ātrāk par spēli nebeigtos alus, tā teikt, alusnavfobija.
Te pēkšņi es atcerējos veselīga dzīvesveida piekritējas Ziņģītes teikto. Viņa uzskata: gribi būt vesels — rāpo! To es darīju ar prieku un mokām. Augstpapēžu zābakos tas nebija diez ko ērti. Pārvarējusi milzīgo kalnu, atklāju, ka esmu pazaudējusi vienu zābaku. Rāpos atkal atpakaļ. Atradu. Mājās ierados tāda apvārtīta, bet Indriķis jau to nepamanīja, tik klaigāja pie televizora.
Nesaprotu — kāpēc uzskata, ka rāpojot cilvēks kļūst veselāks. Man šodien sāp visi kauliņi un ķermenis kā svina pieliets. Vai tik Ziņģīte nemelo?
