Lai iepazītu Čingishana pēcteču kultūru, apskatītu īstu jurtu un kāptu mugurā nelielam zirgam, nebūt nav jāmēro tūkstošiem kilometru līdz tālajai stepju zemei Mongolijai. Var doties uz Poļesji Polijas austrumos, kur Helmas pilsētas apkaimē nelielā lauku ciematiņā var izjust stepes burvību. Iepazīstot tūrisma iespējas Polijas austrumos, iespēja pabūt Helmas apkaimē šoruden bija arī “Staburagam”.
Skarba daba
Saimniecība “Žuraveika” ir uz Sobiborskas ainavu parka un Poļesjes nacionālā parka robežas, tālu no lieliem ceļiem, Polijas pierobežā, un labi piemērota, lai atpūstos lauku klusumā, priecātos par zirgiem un skaisto, taču mazliet paskarbo Poļesjes dabu.
Poļesjē ir aukstas ziemas un karstas vasaras, auglīgajā zemē ganībās zāle izaug cilvēkam gandrīz līdz viduklim. Plašais līdzenums ar nelieliem, tikko manāmiem uzkalniem kaut attāli, tomēr atgādina kādā grāmatā redzētās Mongolijas stepes fotogrāfijas.
Sagaida senlaiku karotājs
“Žuraveikā” saimnieko Zbigņevs Žuravičs ar sievu Katrīnu. Saimnieks viesus sagaida neliela, taču strauja guculu šķirnes zirga mugurā, tērpies senlaicīgā karotāja tērpā. Rudenīgais vējš purina viņa bārdu, kas veidota seno austrumu tautu stilā, kamēr viņš pats, pārlaidis viesiem šķietami bargu skatienu, vaicā, vai zinām, kas ir Čingishans.
Te var doties izjādēs ar zirgiem, nakšņot jurtā vai pat nopirkt guculu šķirnes zirgu. Atkarībā no zirga cena ir no 3000 līdz pat desmit tūkstošiem zlotu.
Saimnieka lepnums ir prāvais guculu zirgu ganāmpulks. Tajā ir vairāk nekā 60 zirgu, un daudzi no viņiem ne reizi vien atzinīgi novērtēti starptautiskajās izstādēs.
Sena zirgu šķirne
Guculu šķirnes zirgu dzimtene ir Karpatu kalnos. Augumā nelielie dzīvnieki ir mierīga rakstura un ļoti izturīgi.
Žuraviča kungs stāsta, ka šīs šķirnes zirgiem ir daļēja līdzība ar jau izmirušās Trapan šķirnes zirgiem. Tās nosaukums cēlies no nelielas etniskas iedzīvotāju grupas, tomēr pati šķirne ir krietni vecāka. Pirmo reizi rakstos šīs šķirnes zirgi pieminēti vairāk nekā pirms 400 gadiem. Pagājušā gadsimta sākumā lielās izturības dēļ šos dzīvniekus izmantoja Austroungārijas armija. Ļoti daudz šīs šķirnes zirgu iznīcināja Otrā pasaules kara gados, un tā bija tuvu izzušanai. Tomēr, pateicoties zirgu audzēšanas entuziastiem, šobrīd pasaulē ir jau vairāk nekā 1000 šīs šķirnes zirgu. Lielākā daļa no viņiem mīt Polijā, Slovākijā, Rumānijā, Čehijā un Ukrainā.
Veido tūrisma
maršrutus
Visi saimniecībā esošie zirgi ir iejāti. Viņi ir ļoti draudzīgi, ar viņiem viegli izveidot kontaktu. Tāpēc viņi ir piemēroti tūristiem, pat iesācējiem. Nesot 100 un vairāk kilogramu smagu nastu vai jātnieku, viņi bez pūlēm šķēršļotā apvidū dienā spēj mērot vairāk nekā 60 kilometru. Sadarbībā ar citiem zirgu audzētājiem izveidoti tūrisma maršruti jātniekiem gandrīz tūkstoš kilometru garumā.
Taču Žuraviča kunga plāni ir daudz lielāki. Šobrīd viņš meklē sadarbības partnerus un kārto formalitātes, lai saskaņotu tūrisma maršrutus arī Lietuvā un Baltkrievijā. Tomēr, lai dotos ceļojumā ar zirgu, nepieciešama iepriekšēja sagatavotība un laba jāšanas prasme. Nav joka lieta simtiem kilometru garā ceļā nosēdēt zirgam mugurā. Tomēr ar katru gadu šādi ceļojumi zirgos kļūst arvien populārāki.
Sargā no aukstuma un svelmes
Līdzās prāvajiem zirgu aplokiem uzceltas divas mongoļu jurtas. Viena no tām paredzēta tūristiem, bet otrā iekārtota virtuve un labierīcības.
Saimnieks stāsta, ka jurtas celtas tā, kā to dara Mongolijā. Tās labi pasargā no ziemas aukstuma, kas Mongolijā mēdz sasniegt mīnus 30 grādu, un vasaras svelmes. Vispirms uzsliets izturīgs koka karkass, kas veidots tā, lai spētu noturēt pat metru biezu sniega kārtu. Tad tas vairākās kārtās apstiepts ar biezu audumu.
Pēc mongoļu domām, zemes rakšana iztraucē garus, tāpēc mongoļi nemēdz apart laukus, ārpus pilsētām mājas tiek būvētas bez pamatiem. Arī šīm jurtām pamatu nav.
Jāievēro īpaša etiķete
Jurtā jāievēro īpaša etiķete. Ienākot vienmēr jācenšas radīt troksni, lai brīdinātu jurtas iemītniekus par savu ierašanos. Nedrīkst klauvēt pie durvīm, kas vienmēr vērstas uz dienvidiem, tāpat nav vēlams uzrotīt piedurknes, ja vien nav vēlēšanās iesaistīties kautiņā. Pāri slieksnim vienmēr jākāpj ar labo kāju un nekādā gadījumā nedrīkst uzkāpt uz sliekšņa. Jurtas iekšpusē sievietes pārvietojas pulksteņrādītāja virzienā, vīrieši — pretēji tam. Te nedrīkst svilpot un vienmēr jāpieņem saimnieka viesmīlība, pat ja nākas samierināties ar neskaitāmām tasēm tējas vai šņaucamās tabakas šķipsnām. Jurtas centrā vienmēr ir ogļu krāsniņa. Savukārt saimnieka un goda viesu sēdekļi ir ieejas durvīm pretējā pusē. Sievietēm paredzētās sēdvietas iekārtotas pa labi no ieejas, vīriešiem — pa kreisi. Centrā izvietoti arī četri stabi, kas ne tikai balsta jurtas karkasu, bet arī kalpo kā vieta, kur novietot vērtīgākās trofejas un ieročus.
Bīstams ierocis
Kā jau kareivīgam jātniekam klājas, Zbigņevs Žuravičs veikli rīkojas ar loku. Prasmīga šāvēja rokās tas ir ļoti bīstams ierocis. Žuraviča kungs ir arī viens no labākajiem loka šāvējiem, jājot zirgā, Polijā. Viņš demonstrē savu loku un bultas, kas piemērotas ne tikai sporta sacensībām, bet der arī medībām. Ar tām varētu nomedīt gan stirnu, gan briedi un mežacūku. Vien jāizvēlas bultas ar atbilstošu uzgali.
Viņš vedina mūs uz lauka un demonstrē savu māku. Zirgam auļojot, viņš atlaiž pavadu un nekļūdīgi no vairāk nekā desmit metru attāluma raida bultas mērķī. Žuraviča kungs teic, ka nepieciešams ļoti nosvērts zirgs un ilgi treniņi, lai iemācītos zirgu vadīt tikai ar kājām un tajā pašā laikā šaut ar loku. Senos laikos šo māku bija apguvis katrs jātnieks.
***
Manuprāt, poļu pieredzi attīstīt jātnieku tūrismu varētu pārņemt arī Latvijā un izveidot tūrisma maršrutus vairāku dienu ceļojumam gar Daugavas krastiem vai Latgales ezeriem. Tas ļautu būt daudz tuvāk neskartai dabai.
