Rīt profesionālie svētki policistiem. Viņu vidū ir arī Raivis Pētersons, kurš ceļu policijā strādā astoņus gadus, septiņus no tiem — Aizkrauklē.
Galvenais ierocis — pildspalva
— Kā kļuvāt par ceļu policistu?
— Tas ir mans bērnības sapnis, kad mācījos 5. vai 6. klasē. Tolaik dzīvoju Salaspilī. Bija saulaina ziemas diena. Nākot no skolas, redzēju trīs skaistas BMW markas policijas patruļmašīnas. Līdzās tām stāvēja lieli, braši vīri. Jau tobrīd nolēmu, ka gribu kļūt tāds kā viņi. Lai sapni īstenotu, pēc pamatskolas iestājos Ogres arodskolā. Bija kurss, kur papildus vidējai izglītībai varēja apgūt ceļu policista profesiju. Uz iestājeksāmeniem aizbraucām vairāki. Tie bija ļoti grūti, labi bija jāzina matemātika, fizika, ķīmija. Arī konkurss pamatīgs — uz vienu vietu bija 16 pretendentu. Mācību laikā ne reizi vien bija vēlēšanās atmest visam ar roku. Bija jāmācās ne tikai vidusskolas priekšmeti, bet arī jāiegūst juridiskā izglītība. Policista galvenais ierocis nav vis šaujamais, bet pildspalva un likumu zināšana. Jāprot komunicēt ar cilvēkiem, mierīgi atrisināt konfliktsituācijas. Šobrīd studēju psiholoģiju, un tas lieti noder ikdienas darbā.
— Un kā ar fizisko sagatavotību?
— Mācoties Ogrē, tas bija viens no svarīgākajiem uzdevumiem. Apguvām tuvcīņas paņēmienus. Mūs mācīja speciālo uzdevumu vienību instruktori. Bija militārās nometnes. Katrā sporta nodarbībā bija jāskrien desmit kilometru kross. Šķita — nepietiks spēka, taču izturēju.
Policijā palikuši
trīs
— Kur mācījāties tālāk?
— Valsts policijas skolā Kauguros. Arī tur mācības notika kazarmu režīmā, gadu projām no tuviniekiem. Palīdzēja Ogrē iegūtās zināšanas un rūdījums. Tagad no mūsu kursa policijā gan strādā vairs tikai trīs. Pārējie darbu policijā pametuši lielākoties atalgojuma samazinājuma dēļ un devušies uz ārzemēm. Policista izglītošanā valsts ieguldījusi ievērojamus līdzekļus, bet attieksme — ja nepatīk, ej projām. Tomēr atrast vietā gatavu speciālistu nevar. Katrs jaunais ir jāmāca, atkal jātērē nauda un laiks.
— Vai atceraties pirmo dienu, kad patrulējat uz ceļa?
— Jau mācoties Ogrē, mums kopā ar pieredzējušiem policistiem bija jāpatrulē uz ceļa. Nedrīkstējām rakstīt protokolus, bet citi pienākumi bija jāpilda. Pēc mācībām vajadzēja strādāt turpat Ogrē, taču tur kolektīvā nejutu kolēģu atbalstu. Bija iespēja izmēģināt strādāt Aizkrauklē, un es to izmantoju. Te jau kopš pirmās dienas jutu, ka visi esam viena komanda un viens uz otru pilnībā varam paļauties. Pirmā darbadiena nav aizmirstama. Atbraucu, bija grūti atrast policijas pārvaldi. Iznāca tā, ka vienlaikus darbā pieņēma vairākus jaunus darbiniekus. Un mums jauniem, nepieredzējušiem policistiem, pirmajā maiņā nācās doties uz Koknesi. Bija ļoti liela avārija ar cietušajiem uz šosejas Rīga—Daugavpils. Tā mēs piedzīvojām īstas ugunskristības. Darījām, kā mācīts — fiksējām informāciju, regulējām satiksmi. Kad atgriezāmies ar protokoliem, toreizējais ceļu policijas priekšnieks Aivars Jančevskis visus dokumentus rūpīgi izskatīja un uzslavēja mūs par labi paveikto darbu. Paši gan bijām ļoti uztraukušies.
Jāpaspēj
viss
— Vai patruļdienesta policista darba specifika ir mainījusies?
— Kad sāku strādāt, bija jāpatrulē tikai uz ceļa. Tagad jādodas arī uz ģimenes skandāliem, veicam apsardzes funkcijas, vedam pārtiku arestētajiem. Diena aizrit ļoti spraigi. Jāpaspēj gan avāriju noformēt, gan tiesā pasēdēt, gan noziedznieku aizturēt, atvest viņam pusdienas un atkal doties uz kādu ceļu satiksmes nelaimes gadījumu.
— Vai nav žēl cilvēku, kurus nākas sodīt par ceļu satiksmes noteikumu pārkāpumu?
— Ir, protams. Visu policistu vārdā neņemos runāt, taču mans princips ir saglabāt cilvēcību, un katrs gadījums ir individuāls. Vienmēr izvērtēju, kas ir pārkāpējs un kāpēc viņš šo pārkāpumu izdarījis. Turklāt cilvēki uztraukuma brīžos nebūt nav tik labi aktieri, atklājas viņu patiesā būtība. Piemēram, bieži nākas braukt uz lielveikalu stāvvietām, kur kāds novietojis braucamo invalīdiem paredzētajā vietā. Protams, var bez problēmām braucējam piemērot 40 latu naudassodu. Taču redzot, ka no veikala iznāk gados vecs cilvēks ar iepirkumu somu, man roka neceļas rakstīt protokolu. 40 latu ir gandrīz puse no viņa pensijas. Un vecais vīrs varbūt tiešām neredzēja pusizdzisušo zīmi uz asfalta. Ja viņu sodītu, es naktī nevarētu mierīgi gulēt. Taču, ja braucējs būs bravūrīgs, viņam, visticamāk, nāksies vien maksāt. Tāpat vienmēr pārbaudām iepriekšējos pārkāpumus. Ir tādi, kuriem noteikumu neievērošana ir gluži vai dzīvesveids. Tāds skrien bez jēgas un lielās ar saviem “varoņdarbiem” citiem. Šādi pārkāpēji jāsoda bez žēlastības, jo viņi ir bīstami pārējiem braucējiem.
Nāk
jaunie
— Kā vērtējat paaudžu maiņu policijā?
— Pozitīvi. Nāk strādāt cilvēki, kuriem ir cits dzīves skatījums. Viņi nav ieslīguši ikdienas rutīnā. Turklāt jauni cilvēki strādā ne tikai vietējās nodaļās, bet arī policijas vadībā. Viņi nebaidās riskēt, pieņemt drosmīgus lēmumus.
— Policistu algas nav lielas. Vai pārkāpēji mēdz piedāvāt kukuļus?
— Nevar teikt, ka visi policisti ir “balti un pūkaini”. Piedāvājumi “pievērt acis”, fiksējot pārkāpumu, ir visai bieži. Lielākoties vēlas “atpirkties” par braukšanu reibumā vai ātruma pārsniegšanu. Taču sistēma ir iekārtota tā, ka negodīgu policistu var pieķert ļoti ātri. Turklāt neviens tik daudz neiedos, lai visu atlikušo mūžu varētu dzīvot labi. Tāpēc jāspēj būt stiprākam par kārdinājumu. Sodu var samazināt tad, ja cilvēks patiesi nožēlo izdarīto, nevis spēlē teātri un bravūrīgi izturas pret policijas darbiniekiem.
Gribas atliekt
dzelžus
— Vai esat pieradis bez uztraukuma doties uz ceļu satiksmes nelaimes gadījumu, kurā ir cietušie?
— Neesmu pieradis. Īpaši grūti, ja cietušie ir dzīvi, ar dažādām traumām iesprostoti automašīnā un sauc pēc palīdzības. Gribas kailām rokām atliekt dzelžus, lai palīdzētu, taču ne vienmēr tas iespējams, jāgaida, līdz atbrauks glābēji ar speciālajām ierīcēm. Parasti šādos gadījumos svarīgi ir fiksēt notikušā detaļas, organizēt satiksmi. Par cietušajiem vislabāk var parūpēties mediķi. Varbūt kāds domā, ka ceļu policista darbs ir tikai vizināties mašīnā un sodīt par ātruma pārsniegšanu. Celtnieka padarīto var redzēt, bet mēs pēc maiņas šķietami nododam vien aprakstītas papīra lapas. Taču šādi mūsu darbu vērtēt ir aplami.
Tiesā
likumsargu
— Kādi brīži ir visnepatīkamākie?
— Kad jādodas uz tiesu, kurā izskata pārkāpēja lietu. Bieži vien šķiet, ka tiesā nevis pārkāpēju, bet policistu, kurš “atļāvies” konstatēt pārkāpumu. Vainīgajam parasti ir “dārgs” advokāts, kurš izmanto katru iespēju, lai paņirgātos par policistu, meklē sīkāko ieganstu, lai savu klientu glābtu, bet policistu padarītu par muļķi. Arī tiesneši prasa, kāpēc policista paraksta nav “tajā ailītē”, nevis, kāpēc aizturētais braucis dzērumā. Tādos brīžos zūd lepnums par to, ko tu dari. Katrs policists šādas situācijas piedzīvo ļoti bieži. Protams, arī mums gadās kļūdīties, taču policistu nomelnošana diemžēl kļuvusi par sistēmu.
Fano par
hokeju
— Kā pavadāt brīvo laiku?
— Man vislabāk patīk fanot par hokeju un “Rīgas Dinamo”. Katru spēli turu par viņiem īkšķi. Ja iespējams, skatos spēles klātienē, ja nē, vēroju televīzijā vai klausos radio.
— Varbūt spēlējat arī pats?
— Savlaik spēlēju, taču tas ir ļoti dārgs un traumatisks sportaveids, kuru nevaru atļauties.
— Vai hokejs ir vienīgā aizraušanās?
— Vēl man vasarā patīk makšķerēt. Un svarīgs ir nevis loms, bet pats copēšanas process. Ar draugiem dodamies ķert karpas. Vecāku mājās Salaspilī man dzīvo haskija šķirnes suns. Viņš ir ļoti spēcīgs un jautrs. Ar viņu ļoti interesanti pavadīt laiku. Suns var noskriet 50 kilometru un nebūs aizelsies. Ziemā mēs abi piedalāmies arī kamanu vilkšanas sacensībās.
