Andris ir autovadītājs ar vairāk nekā desmit gadu stāžu, ceļā piedzīvots daudz. “Limbažu pusē bija gadījums, kas izraisīja dusmas, neizpratni un nosodījumu,” stāsta Andris.
“Braucu pa vietējās nozīmes ceļu un pretējā brauktuves joslā pamanīju guļam cilvēku,” stāsta Andris. “Samazināju braukšanas ātrumu, aiz manis braucošās mašīnas vadītājs to izmantoja, lai manu “autiņu” apdzītu. Kamēr apgriezos, vairākas automašīnas pabrauca garām guļošajam. Tas bija ap piecdesmit gadu vecs vīrietis, braucis ar velosipēdu, nogāzies un, pats saviem spēkiem nevarēdams piecelties, uz ceļa vienkārši iemidzis vai zaudējis samaņu. Viņš bija pamatīgi piedzēries, ķermenis bija uz brauktuves nomales, bet galva — uz asfalta, piere krītot pārsista, uz ceļa bija neliela asiņu peļķīte.
Piezvanīju tuvākajam policijas iecirknim, un te nu sākās “jautrība”. Policista balsī nejutu nekādu interesi. Saruna bija apmēram šāda: “Ak, cilvēks uz ceļa? Nu, jūs nevarat viņu kaut kur nogādāt — slimnīcā vai atskurbtuvē?” “Vai tiešām man tas būtu jādara? Kam tad domāti atbildīgie dienesti?” “Kur jūs teicāt ir tas cilvēks? Man šķiet, ka tā vairs nav mūsu teritorija. Turklāt mums visas ekipāžas ir izsaukumos.” Pēc ilgākām pārrunām tomēr izrādījās, ka teritorija ir viņu iecirknī. Policists solīja piezvanīt tuvāk esošajai ekipāžai.
Aizvilku vīrieti tālāk no brauktuves, pēc kāda brīža viņš atjēdzās, bet bija pārāk piedzēries, lai kaut ko saprastu. Mēģināja atkal tikt uz velosipēda, taču tas viņam neizdevās. Pēc pusstundas, policiju nesagaidījis, devos projām. Labi, šoreiz vīrietim paveicās, bet cik ir tādu gadījumu, kad cilvēku vienaldzības dēļ notiek nelaime?”.
