Beidzot es un, domāju, arī daudzi citi vecāki varam atviegloti uzelpot — sešgadniekiem uz skolu nebūs jāiet. To vakar paziņoja jaunais izglītības un zinātnes ministrs Rolands Broks. Lai arī manām meitām līdz skolas laikam vēl pāris gadu, mani tas uztrauca. Tagad vien jācer, ka šī iecere izplēnējusi pavisam, jo tas pamatīgi sarežģītu ikvienas ģimenes ikdienu.
Arī tad, kad par to sākās diskusijas, man nebija skaidrs, kāpēc bērni jāpārvieto no vienas izglītības iestādes citā? Kurš no tā iegūs? Tikai sistēma, mēģinot veikt reformu reformas pēc. Acīmredzot tāpēc, lai radītu iespaidu, ka ierēdņi šajā ekonomiski saspringtajā laikā kaut ko dara. Taupīgumu šajās iecerētajās pārmaiņās saskatīt bija grūti. Par bērniem un viņu vecākiem neviens tā arī nepadomāja. Kā sa-vienot darbu ar bērna izvadāšanu uz skolu, kur viņam jābūt deviņos, bet mācības beigtos ap pusdienlaiku? Vai viņiem varētu nodrošināt diendusu un papildu nodarbības? Ar ko tad beigās šāda sešgadnieku mācību sistēma atšķirtos no bērnudārza? Pat likums noteic, ka bērnu līdz septiņu gadu vecumam vecāki nedrīkst atstāt bez uzraudzības. Ja grozījumus sešgadnieku apmācības ziņā tomēr pieņemtu, daudzi vecāki būtu spiesti vismaz uz laiku atstāt savas atvases bez uzraudzības pēc stundu beigām. Kas tad atbildētu par sekām? Labi taču zinām, cik izdomas bagāti ir bērni šajā vecumā. Sarežģītāka situācija izveidojās jau tad, kad bērnudārzi kļuva par pirmsskolas izglītības iestādēm. Visnegatīvāk vecāki to izjūt vasarā, kad “dārziņus” uz laiku slēdz. Par šo jautājumu nesen runāju ar kādu māmiņu. Viņas meita arī savulaik iekļuva kārtējā izglītības eksperimentā un mācīties sāka gadu agrāk. Sieviete atzīst, ka meita visus skolas gadus to negatīvi izjutusi. Katrs bērns ir atšķirīgs. Protams, ir apdāvināti mazuļi, tomēr sešgadnieki lielākoties nav gatavi skolai. Viņiem vēl jāspēlējas rotaļu telpā, un tai jābūt atbilstošā vietā. Mēs visu laiku gribam skriet laikam pa priekšu un bieži vien neprotam iet pa ceļu, bet gāžamies no viena grāvja otrā.