Pļaviņu novada Gostiņos jau vairāk kā simts gadu darbojas aptieka. Tās pirmsākumi rodami kāda ebreja Vasermaņa drogu veikalā, kas bija iekārtots bijušajā pasta ēkā. Gandrīz 30 gadu aptiekā strādā Tamāra Balode, kura vairākus gadus to arī vada. Šajā laikā piedzīvotas dažādas pārmaiņas, bet par spīti visam zāļu tirgotavas durvis pircējiem joprojām ir atvērtas no agra rīta līdz vakaram.
Tiekamies Tamāras kundzes darbavietā Gostiņu aptiekā. Sarunas laikā ne reizi vien durvis ver apmeklētāji, kurus apkalpo Tamāras meita Ilze — arī viņa kļuvusi par farmaceiti.
Piedzimst izsūtījumā
Tāpat kā daudzus, arī Tamāras vecākus un vecvecākus represiju laikā no Latvijas izsūtīja uz Sibīriju, kur pēc vairākiem gadiem piedzima Tamāra. Pirmo reizi meitene Latvijā nokļuva gada vecumā. “Uzaugu un mācījos Daugavpilī. Ļoti interesējos par saviem senčiem, mēģināju par viņiem uzzināt visu iespējamo. Ieguvu informāciju par apmēram piecām paaudzēm. Izrādās, manā dzimtā bijuši ne tikai mediķi, bet arī aktieri, virsnieki un dzelzceļnieki,” stāsta gostiņiete.
Pēc vidusskolas Tamārai īpaša mērķa nebija, tāpēc viņa sāka strādāt aptiekā. Paralēli darbam jauniete pabeidza Rīgas 1. medicīnas skolu. Mācoties Tamāra saprata, cik interesanta var būt ķīmija. Pēc skolas absolvēšanas viņa sāka strādāt par farmaceita asistenti kādā Daugavpils aptiekā, bet vēlāk darbu turpināja Zalvē. “Tur iepazinos ar savu nākamo vīru Jāni. Apprecējāmies, kad biju pirmās meitiņas gaidībās, pārcēlāmies uz Pļaviņām. Tolaik Gostiņi vairs nebija pilsēta un es sāku strādāt vietējā aptiekā,” teic Tamāras kundze.
Ar somām pēc
medikamentiem
Tamāra vēlējās studēt augstskolā, bet tādas iespējas nebija. Sākoties pārmaiņu laikiem, visas rajona aptiekas izveidoja apvienību “Pārdaugavas aptieka”. Kad Gostiņu aptiekas vadītāja Velta Staprēna devās pensijā, zāļu tirgotavu gribēja likvidēt, taču Tamāras uzņēmības dēļ tas nenotika. Gostiņieši vāca parakstus pret aptiekas slēgšanu, un to saglabāja. Tamāra kļuva par aptiekas vadītāju.
Tolaik strādāt nebija viegli. “Vecā sistēma vairs nedarbojās, bet jaunā vēl nebija izveidota. Rīgā bija mazas noliktavas, kurās pārdeva medikamentus, bet pēc tiem bija jābrauc pašai. Tāpēc regulāri ar divām lielām somām, naudas žūksni kabatā un dažādiem piedzīvojumiem vilcienu kustībā devos uz galvaspilsētu pēc zālēm,” stāsta aptiekas vadītāja.
Sapnis par studijām piepildās
1996. gadā Tamārai atkal bija jāizvēlas — privatizēt vai slēgt aptieku. Protams, viņa nolēma to saglābāt un kļuva īpašnieci.
“Aptiekas privatizācijas process nebija viegls, turklāt pārmaiņu gados pieņēma likumu, ka pēc desmit gadiem aptieka varēs piederēt tikai farmaceitam. Jau sen loloju sapni studēt, un drīz vien radās iespēja mācīties nepilna laika programmā. Biju viena no pirmajām, kura Rīgas Stradiņa universitātē dekānes Vijas Eniņas vadībā sāka studēt farmāciju. Viegli nebija, mācības vajadzēja apvienot ar aptiekas privatizāciju, taču liels atbalsts bija ģimene. Diplomu par augstāko farmaceitisko izglītību ieguvu pirms septiņiem gadiem,” teic Tamāras kundze.
“Tas nav veikals!”
Desmit gadu pagājis, likums mainīts. Vaicāta, vai joprojām ir par to, ka aptiekas īpašniekam jābūt ar farmaceita izglītību, Tamāra atbild apstiprinoši. “Lai gan daudzviet tā nav, bet vajadzētu būt. Aptieka nav veikals, kas var piederēt ikvienam. Likumu visi labi zināja, un tie, kuri vēlējās, augstskolu šajā specialitātē varēja pabeigt. Bet šobrīd daudzi par toreiz noteikto pārejas periodu izliekas neko nezinām. Skumji, ka nesen vieglu roku likumu mainīja. Nu vairs nezinu, kam lai tic,” atzīst Tamāra Balode.
Medicīna “asinīs”
Gostiņu aptiekā Tamāra strādā apmēram 30 gadu, un šajā laikā viņai izdevies stabilizēt tās darbību. Aptiekārei palīdz meita Ilze, kura arī izvēlējusies farmaceites profesiju un pērn absolvēja skolu. Par to Tamāra ir ļoti gandarīta.
“Kad pārcēlos uz Gostiņiem, poliklīnikas vairs nebija, bet aptiekā strādāja četri cilvēki. Taču dažādu pārmaiņu un samazināšanu dēļ praktiski darbojos viena. Esmu ļoti priecīga, ka arī Ilze nolēma studēt farmāciju. Viņas izvēle laikam nav nejaušība, medicīna mums ir, tā teikt, “asinīs”. Mums dzimtā bijuši vairāki mediķi, arī vectēvs Grigorijs, kurš Prāgā izmācījās par ķirurgu un ar panākumiem darbojās šajā jomā,” stāsta farmaceite.
Izvēli ietekmē
reklāmas
Strādājot aptiekā, bagāts nevar kļūt, toties tas ir Tamāras Balodes sirdsdarbs. Viņa teic, ka aptiekāram ne tikai jāpārzina medikamenti un tie jāpārdod, bet arī jāizglīto pacients, pastāstot, kā zāles jālieto, kādas var būt blakusparādības, kā tās glabāt un citas lietas, kas veicinātu drošu to lietošanu.
Gadu gaitā Tamāras kundze novērojusi, ka zāles pērk tāpat kā senāk, tikai šobrīd daudzas ietekmē reklāmas. “Esmu kategoriski pret jebkādu zāļu reklamēšanu. Citiem tas ir peļņas avots, bet tā nedrīkst eksperimentēt. Cilvēki palaižas slinkumā un iedomājas, ka ar tabletēm vien sev var palīdzēt, bet tās nav jāēd kā maize.
Pēdējā laikā arvien vairāk slimo gados jauni cilvēki. Ir palielinājušās alerģiskās saslimšanas, un tas galvenokārt pārtikas dēļ. Izteiktas kļuvušas arī ādas slimības, piemēram, sēnītes, kas lielākoties rodas no ievestā lietotā apģērba un apaviem. Šī problēma ir dramatiski progresējusi,” stāsta Tamāra Balode.
Farmācijā
priekšplānā peļņa
Kad jautāju, ko Tamāras kundze domā par farmācijas attīstību, viņa teic, ka tā krasi atšķiras no medicīnas izaugsmes: “Medicīna šajos gados ir ļoti attīstījusies, savukārt farmācijā priekšplānā izvirzījusies peļņas gūšana. Kaut vai pēkšņie grozījumi Farmācijas likumā. Tas ir visam pakārtots. Domāju, ka perspektīvas būs klīniskajiem farmaceitiem. Pašlaik mums aptiekā jāzina tūkstošiem zāļu nosaukumu, un tas nav reāli. Domāju, ka vajadzētu speciālistus, kuri pārzina kādu konkrētu medikamentu grupu un strādā kopā ar ārstu, lai palīdzētu izlemt, kādas zāles pacientiem nepieciešamas.
Kādreiz divus gadus strādāju par fasētāju un vēl tagad atceros, cik interesanti tolaik bija pašiem izgatavot ožamo spirtu, fasēt to pa 300 pudelītēm dienā, gatavot ūdeņraža pārskābi, ziedes, mikstūras un pulverus. Tagad aptiekās praktiski neko negatavo, jo noteiktas augstas prasības. Ja aptiekai ir liels apgrozījums, tad tas ir izdevīgi, bet, ja gadā izraksta tikai pāris zāļu izgatavošanas recepšu, tad nav vērts.”
Katrām pārmaiņām savs labums
Tamārai darāmā netrūkst arī mājās. “Reiz kāda pasniedzēja teica: sievietei ir jāprot trīs lietas — daudz jāzina medicīnā, jāprot gatavot ēdienu un jāvada mašīna, taču viņa arī piemetināja, ka prast nenozīmē darīt, tam piekrītu arī es. Par medicīnu zinu daudz, arī gatavot protu, bet mašīnu tā arī neesmu iemācījusies vadīt. Man ir svarīgi, lai visapkārt ir skaisti, tāpēc ik pavasari pie mājas sēju dažādas puķes — cinnijas, asteres, dārza margrietiņas, stādu rozes. Taču brīvajā laikā labprātāk vienkārši atpūšos, skatos televīziju vai šuju un adu. Mana vecmāmiņa bija īsta latgaliete, un rokdarbu prasmes aizguvu no viņas. Ja kāds jautā, vai protu adīt un šūt, vienmēr atjokoju: vai tad latgaliešu meitene nepratīs?! Lai gan retāk nekā agrāk, arī tagad cepu kūkas un dažādus gardumus, tas ir vīramātes nopelns. Viņa bija pazīstama kūku cepēja. Esmu sapratusi, ka jebkurām pārmaiņām ir savs labums. Piemēram, tagad, kad valstī krīze, daudz vairāk gatavojam mājās, vārām ievārījumus, marinējam un sālām. Tas tomēr ir daudz vērtīgāk un veselīgāk nekā pirkt veikalā.”
Svešas zemes
nevilina
“Kad bērni bija mazi, kopā devāmies izbraucienos uz Cēsīm, Balviem, Ventspili, Liepāju un citviet. Taču tagad labprātāk divatā ar vīru braucam uz Jūrmalu virzienā no Kolkas līdz Ventspilij. Man negribas doties ne uz Turciju, nedz Kanāriju salām, droši vien tur ir skaisti, bet arī te nav ne vainas. Savu zemi sāc novērtēt, kad vēro, ar kādu sajūsmu ārzemnieki Latvijas mežā nogriež sēni un priecājas par to, ka neviens viņiem neaizliedz to darīt. Tā ir eksotika,” domā gostiņiete.
Pret pacientiem
līdzjūtīga
Kad vaicāju, kā Tamāra sevi raksturotu, viņa teic, ka pašai sevi grūti vērtēt. “Meitas saka: kā mamma esmu mīļa, darbā — stingra, bet pret pacientiem vienmēr izturos līdzjūtīgi. Ar mani visu var sarunāt, diemžēl ir tādi, kuri to izmanto.
Bieži vien domāju, ka Gostiņu aptiekai līdzās stāv sargeņģelis — to mūžīgi kāds gribējis slēgt, bet vienmēr izdevies nosargāt. Arī iepriekšējās vadītājas Veltas Staprēnas laikā bija tādi, kuriem kaut kas nepatika, bet kopš 1878. gada aptieka tomēr joprojām darbojas. Ja būs uzticami klienti, turpināsim strādāt, viņu dēļ esam. Aptiekārs ir slimnieka draugs, tāpēc svarīgi, lai, ienākot aptiekā, katrs justos gaidīts bet aizejot būtu pārliecināts, ka ir saprasts un uzklausīts,” teic Tamāra Balode.
