Martai bija 63 gadi, kad viņa zaudēja vīru. Kādu dienu pie viņas durvīm zvanīja. Tas bija Vilis — kaimiņš no trešā stāva. Viņš nevilcinājās un bija tiešs: “Trīs mēneši pagājuši. Pietiek, precamies.”
Marta sākumā apjuka un nesaprata, ko kaimiņš no viņas grib. Kad apjauta, atbildēja: “Trīs mēneši nav trīs gadi. Turklāt es nemaz negribu precēties.” Vilis kļuva pikts: “Kā gribi, zini, ka es viens nedzīvošu. Man 80 gadu un nav ko zaudēt.” Kad kaimiņš, durvis aizcirzdams, aizgāja, Marta tik nosmējās: “Ja jau precinieki piestaigā, tad vēl neesmu zemē metama.”
Ilgāku laiku Marta Vili nebija redzējusi, vien no kaimiņienes dzirdējusi, ka viņa dzīvoklī mītot kāda sieviete, viņai esot arī pieaugusi meita. Reiz, no dārza atbraukusi, viņa satika Vili sēžam uz soliņa pie ieejas durvīm. No bravūrīgā vīra vairs nebija ne vēsts. Tas bija bēdu sagrauzts vecītis. Kā jau Martai bija solījis, ka viens vis nedzīvos, Vilis bija aktīvi nodevies sievas meklējumiem. Atzinās, ka Biruta gluži pie sirds nebijusi, gandrīz vai vilkšus Vili uz dzimtsarakstu nodaļu aizvedusi un steigšus likusi noformēt testamentu — ja nu kas notiek. Tad arī atklājusies sievas īstā daba — vecais vīrs vairs nebija saimnieks savā dzīvoklī, viņam atņēma pensiju, arī paēst vairs nevar, cik gribētos, turklāt sievas meita sirmgalvi mēdzot arī iekaustīt. “Kuru katru dienu mani vedīs uz pansionātu. Jā, laikam esmu neveiksmīgi apprecējies,” Vilis noteica, un viņa acīs sariesās miklums. Martai bija žēl kaimiņa, bet palīdzēt viņa nespēja.
