Lai gan pagājusī nedēļa aizritēja svētku gaisotnē un daudziem bija četras brīvas dienas, man tas bija darba laiks un svētkus iznāca baudīt mazāk, tikai divas dienas. Daudzi Aizkraukles grāmatnīcā iegriezās, lai sagādātu kādu dāvanu vai nopirktu vajadzīgo svētku noformējumam. Šādos svētkos īpaši pieprasīts ir kreppapīrs valsts karoga krāsās. Iestādes, uzņēmumi un skolas vēlējās atjaunot karogu, tādēļ pirka jaunu, iegādājās arī grāmatas par Latviju un mazus karodziņus. Lentes karoga krāsās šoreiz vēl nepārdevām, par to domāsim citu gadu.
Daži izdevēji grāmatas piegādā paši, tomēr reizi nedēļā pēc tām braucam uz Rīgu, un pircēji vēlamo var arī pasūtīt. Īrējam kādas firmas transportu, tā tomēr ir lētāk nekā pašiem uzturēt automašīnu un algot autovadītāju.
Piegādātāji parasti naudu grib uzreiz, tādēļ grāmatas un kancelejas preces pasūtām ar apdomu. Izņēmums ir izdevniecība “Ju-mava”, mūsu īpašniece, tādēļ lasītājus varam iepriecināt gan ar bagātīgu šīs izdevniecības jaunāko grāmatu klāstu, gan ar cenu “lapkriti”. Tagad gan tas jau ir beidzies — pircēji bija ļoti iepriecināti, ka grāmatas varēja iegādāties lēti. Tā viņiem bija kā dāvana valsts svētkos. Reizēm cilvēki gaida cenu atlaides, lai iegūtu kāroto grāmatu, taču gadās arī tā, ka tās metiens jau pārdots.
Brīvajās dienās daudzi atpūtās, un arī grāmatnīca Aizkrauklē pircējiem bija slēgta, tomēr mēs šo laiku izmantojām, lai veiktu inventarizāciju. Tā ir vismaz reizi gadā. Agrāk katru preci uzskaitījām, pierakstījām, toties tagad mūsu darbs ir ļoti atvieglots — ar skenera palīdzību ziņas par katru preci ievadām datorsistēmā.
Nav jau tā, ka grāmatveikalā īpaši zagtu, tomēr gadās. Pārdevējas pēc tam pievērš pastiprinātu uzmanību cilvēkiem, kuri reiz paņēmuši preci ar nodomu par to nemaksāt.
SIA “Aizkraukles grāmata” ir veikali arī Cēsīs, Lielvārdē, Pļaviņās un Jēkabpilī. Diemžēl Koknesē šovasar veikalu nācās slēgt, jo tas nebija rentabls, tomēr par koknesiešiem domājam — tā kā sestdienās tur tiek organizēts tirdziņš, mēs grāmatas piedāvāsim izbraukuma tirdzniecībā.
Dati par Aizkraukles, Lielvārdes un Cēsu grāmatnīcas darbu ir vienotā datorsistēmā — mēs katru dienu varam redzēt, cik daudz grāmatu pārdots un kādas, tāpat kancelejas preces. Jaunums ir tas, ka esam izveidojuši internetveikalu, un tajā jau ir pirmie pircēji.
Sācies kalendāru laiks. Pārdošanā ir daudz kalendāru ar suņu un kaķu attēliem, tikai retajā ir dabasskati. Domāju, ka izdevējiem vajadzētu padomāt tieši par Latvijas dabas ainavām, jo cilvēkiem katru dienu gribas uzlūkot ko skaistu.
Pagājušajā nedēļā mūsu veikalam Jēkabpilī bija jurģi — no klusākas ielas pārcēlāmies uz vietu, kur ir lielāka gājēju plūsma. Jēkabpilī jau pirms mums bija vairāki grāmatveikali, un nav viegli jaunā vietā iekarot savu nišu. Tomēr mums tas pamazām izdodas, jo vienīgie piedāvājam tik plašu “Ju-mavas” grāmatu klāstu. Tuvojoties Ziemassvētkiem, “Jumava” grāmatu mīļotājiem ir sagatavojusi pārsteigumu — grāmatas par Kārli Sebri, Maiju Tabaku un Raimondu Paulu, būs arī jaunas grāmatas bērniem un dārzkopjiem. Iepriecina tas, ka, lai cik grūti laiki, cilvēki grāmatas tomēr pērk un lasa.
Valdība ieplānojusi palielināt pievienotās vērtības nodokli no 10 līdz 12% arī grāmatām. Cilvēki tāpat pirks, lai gan mazāk, tomēr vislielākais darbs būs mums, pārprogrammējot kases aparātus.
Divreiz nedēļā vakaros Aizkrauklē kursos mācos angļu valodu, par tiem lielāko daļu maksā Eiropas Savienība, bet mēs — tikai desmit procentu. Kādreiz angļu valodas zināšanas Latvijā nevarēju izmantot, tagad viss mainījies, zināšanas jāatsvaidzina, jāpilnveido runāšanas un klausīšanās prasme. Grupā katram ir individuāla attieksme — atkarībā no viņa zināšanām un spējām. Domāju, ka šādus kursus vairāk vajadzētu reklamēt, lai arī citi strādājošie varētu pilnveidoties viņiem interesējošā jomā.
Parasti valsts svētkos man kopā ar kori “Daudzeva” bijis jādzied koncertā, bet šoreiz varēju atpūsties — klausīties, kā to dara citi. Ne jau tik bieži tā iznāk. Tagad gan jāgatavojas Ziemassvētku koncertam. Dziedāt man ļoti patīk.
Mūsu ģimenē valsts svētkus allaž esam svinējuši, apmeklējot kādu pasākumu, esam bijuši arī Rīgā uz svētku salūtu. Tomēr, ja nav tādu iespēju, vismaz pagatavojam svētku vakariņas un iededzam sveces. Tā bija arī šoreiz — pie svētku galda uz Latvijas veselību iedzērām šampanieti. Par Latvijas valsti ģimenē domājam katru dienu, jo skatāmies ziņas, taču lielākoties tās ir sliktas. Mums pat ir teiciens: “Jāpaskatās sliktās ziņas.” Ja kāds tās nav redzējis, vakarā atskan jautājums: “Kas šodien valstī nozagts?”.
Valdība daudz runā par budžeta konsolidēšanu, izdevumu samazināšanu. Tomēr nodokļu palielināšana ir vieglākais un ātrākais ceļš, kā piesegt budžeta caurumus, jo tos maksāsim mēs visi. Turpretī ar valsts pārvaldes sistēmas reformām valdība nesteidzas.
Vai valdība nedomā par cilvēkiem? Aptaujas dati liecina, ka Latvijā ir mazinājies to cilvēku skaits, kuri tā uzskata. Diez vai aptaujas dati atbilst īstenībai, jo daudzi cilvēki, kuri ir pārliecināti — te ir slikti un valdība par viņiem nedomā, jau aizbraukuši.
Noskatījos televīzijas raidījumu “Lielā aizbraukšana”. Tas jau ir līdzīgi kā izsūtīšana uz Sibīriju, tikai tagad cilvēki aizbrauc paši.
Tomēr vēl esam savas valsts patrioti — projām nebraucam. Te esmu dzimusi, augusi un savu darbu cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas, bieži vien darbā ierodoties stundu agrāk un aizejot stundu vēlāk.
No valsts neko negaidu — ko pati izdarīšu, paveikšu, tas man būs. Ko gan es varu prasīt un gaidīt no valsts, ja pati nemēģinu “iet lielajā politikā”? Izpildu savu vēlētājas pienākumu, nobalsoju, bet nav pārliecības, ka mainīsies kaut kas. Tauta jau kopš Atmodas laika ir muļķota. Katrs, kurš ticis pie varas, cenšas izsist sev kādu labumu un grib saglabāt savas pozīcijas, lai viņš varētu turpināt baudīt labumus vai arī lai viņu neieliktu cietumā.
