“Staburagam” bija iespēja kopā ar reģionālo laikrakstu kolēģiem apmeklēt trīs lauksaimniecības pakalpojumu kooperatīvās sabiedrības Latgales pusē. Uzzinājām, kā turienes zemnieki vērtē šādu sadarbības veidu, kādas ir ikdienas problēmas un kādi kooperācijas plusi un mīnusi.
Kopā, lai risinātu problēmas
Preiļu pusē, Vārkavas novada Rožkalnu pagasta “Saleniekos”, kopš 2004. gada darbojas kooperatīvs “Latgales ekoprodukts”. Tā dibinātāja un vadītāja ir enerģiskā Ruta Norkārkle. Viņai palīdz dēls Gustavs, kurš ir arī Latvijas Bioloģisko saimniecību asociācijas valdes priekšsēdētājs. Viņi stāstīja mums par kooperatīva vēsturi un pašreizējo situāciju pagastā.
Kad esam sasēduši pie gara galda, kas bagātīgi nokrauts ar dažādu ziedu tēju, garšaugu, balto pupiņu paciņām, āboliem un ābolu sulas krūzēm, Rutas kundze izklāsta kooperatīva būtību. Sākumā neesot bijis, kā varētu iedomāties: sanāca kopā septiņi saimnieki ar ideju dibināt kooperatīvu. Bijis viens, kurš pamazām pierunājis citus. Puse no tiem, kuri sākumā piekrita, vēlāk pārdomāja.
Latvijā kooperatīvu iedomājas kā kolhozu, kurā viss ir kopīgs un beigās neviens nav atbildīgs. Bet patiesībā šāda organizācija nepieciešama, lai pārstāvētu vairāku biedru intereses un risinātu problēmas. Savācot vairāk piena un nododot pārstrādei, cena par kilogramu ir daudz augstāka. Cilvēki domā aplam, ka, iestājoties kooperatīvā, viņiem no tā vien būs kāds labums.
Daugavpilī aizver durvis
Rutas kundze atminas laiku pirms sešiem gadiem, kad radusies ideja par kopdarbību. “Latgales ekoprodukts” izveidots ar mērķi apvienot “mazos” zemniekus, kuri nodarbojas ar bioloģisko lauksaimniecību. Šobrīd tas apvieno 30 biedru, no kuriem puse ir īpaši aktīvi.
Kā jau laukos ierasts, pēc ražas novākšanas katram pāri paliek kāds burkāns, kartupelis, pētersīlis, un tos, kopā saliekot, pārdot būtu vieglāk. Diemžēl tolaik izaudzēto kā ekoloģisku produktu pārdeva arī tādi zemnieki, kuru saimniekošanas veids nebūt nebija ekoloģisks. Konkurēt ar viņiem bija neiespējami. Arī lielākais noieta tirgus Rīgā no Vārkavas ir pārāk tālu. Pilsētnieki vēlas tikai svaigus produktus, un uz galvaspilsētu būtu jābrauc katru otro dienu. Arī veikalu un citu tirdzniecības vietu pieprasītais daudzums bija mazs. Izdevīgi būtu vienā reizē vest tonnu. Tāpēc rožkalnieši alternatīvu risinājumu meklēja daudz tuvākajā Daugavpilī. Atraduši piemērotu vietu, vienojušies ar pilsētas arhitektu par tās iekārtošanu, bet kādas pret šādu darbību noskaņotas personas labajiem nodomiem pārvilka svītru, un Daugavpils dome piedāvāja tirdzniecības vietu lielajā tirgū. Jau pēc pāris dienām uzradās konkurenti, kuri savu produkciju arī dēvēja par bioloģisku, lai gan tās izcelsme bija apšaubāma. Rutas kundze ir arī vides kvalitātes inspektore sertificējošajā sabiedrībā “Vides kvalitāte” un labi informēta par saimniecību darbību. Šādas negodīgas konkurences dēļ “Latgales ekoprodukts” pārtrauca piegādāt produkciju Daugavpilij.
Iegādājas savu tehniku
Risinājumu rada — savākt, žāvēt, fasēt un pārdot visu, ko vien iespējams. Šim nolūkam iegādājās žāvējamo skapi, un nu liela daļa izaudzētā nonāk bioloģiskās produkcijas veikalā Rīgā un citviet, kur pārdod ekoloģiski tīrus produktus. Izdevīgi tas ir visiem, piemēram, balto pupiņu audzētājiem, kuri paši uz tirgu aizbraukt nevar. Šogad, kad žāvētajai produkcijai nebija noieta, kooperatīvs palīdzējis ar lopbarības, piemēram, graudu, realizāciju. Arī šajā gadījumā kooperatīva biedri bija ieguvēji, jo tas viņu vietā meklēja iespējamos pircējus. Nesen kāda firma pieteikusies iepirkt tonnu bioloģiski audzētu ābolu.
Kooperatīva vajadzībām iegādāts arī šķeldotājs mulčas sagatavošanai tiem, kuriem ir augļudārzi, kā arī zālāju sējmašīna. Katram atsevišķi pirkt ir dārgi, jo izmanto tikai pāris reižu gadā.
Nezina, kas ir
dabai draudzīgs
Latvijā bioloģiskie produkti gan lielākoties ir gaļa un piens, bet šī produkcija kā bioloģiska diemžēl tirdzniecībā ir ļoti reti. Argumentam, ka tāds piens patiesībā ir salīdzinoši nedaudzās saimniecībās, Gustavs iebilst, sakot, ka valstī saražo ap 140 tūkstošu tonnu gadā. Pazīstamajā uzņēmumā “Preiļu siers” ap 70% izejvielu patiesībā ir bioloģiskas, Rožkalnu pagastā 90% zemnieku saimnieko dabai draudzīgi.
Vaicāta, vai kooperatīvā arī audzē jau nosauktās pupiņas, Rutas kundze atbild, ka cilvēki bieži vien pārprot tā būtību. Kooperatīvs pats neko neaudzē. Tā uzdevums ir nodarboties ar izaudzētā pārdošanu. Ja nepieciešams, arī ar apstrādi, fasēšanu, piegādi. Tas ir palīgs zemniekiem, padomdevējs, rod iespēju piesaistīt saimniecībai līdzekļus. Nu ekoloģiski audzētos augus iepērk arī kosmētikas ražotāji Latvijā, piemēram, “Madara Cosmetics” — pētersīļus, trejdaivu sunīšus, auzas, liepziedus, rudzupuķu ziedus, cidonijas.
Kooperatīvs 13 saimniecībām veic grāmatvedības pakalpojumus, raksta projektus Eiropas Savienības līdzekļu piesaistei, rīko seminārus, mācības, nodarbības un pieredzes apmaiņas braucienus. Šogad viesojušies bioloģiskajā saimniecībā Vācijā, iepriekš būts Austrijā, Itālijā.
Gustavs piemetina, ka zemnieki sākumā ir jāizglīto, jāpalīdz viņiem attīstīties, jāsakārto saimnieciskās lietas un tad arī būs rezultāts — vairāk un daudzveidīgāka produkcija. Izglītošana nepieciešama arī patērētājiem. Lielpilsētu iedzīvotāji apzinās bioloģiski audzētu produktu priekšrocības, bet laukos, kā liecina aptaujas, cilvēku zināšanu līmenis ir zems.
Nav strādnieku
Savulaik zaudējumus kooperatīvam radījusi medus fasēšanas līnija, kuru ierīkojuši, jo citādi Pārtikas un veterinārais dienests medu pārdot neatļāva. Kad līnija bija sagatavota darbam, noteikumus mainīja, un tagad katrs var ar karoti likt medu burciņā, un ar dārgo iekārtu nav iefasēts neviens kilograms. Arī kartupeļu fasējamā iekārta stāv dīkā, jo šobrīd reti kurš pērk uzreiz maisu.
Tomēr vislielākā problēma, lai cik tas savādi izklausītos, ir strādnieku un zemnieku trūkums. Kooperatīvs varētu izdarīt desmit reižu vairāk, ja tuvumā būtu cilvēki, pie tam ar atbildības izjūtu. Rutas kundzes saimniecībā “Salenieki” nācies likvidēt piensaimniecības nozari, jo nebija, kas govis slauc. Pat atsevišķa dzīvojamā māja ar visām ērtībām uzbūvēta, bet strādnieka neviena. Nepieciešami grāmatveži, projektu rakstītāji, menedžeri, kuri ieteiktu zemniekiem labākās iekārtas ražotnes izveidošanai, meklētu noieta tirgu, bet visi speciālisti izvēlas darbu pilsētā. Paradoksāli, bet uz šejieni brauc strādāt viens darbinieks no Valkas, divi — no Mālpils.
Valstī sāktā “simtlatnieku” programma, viņasprāt, patiesībā izkropļo darba tirgu, un cilvēki izvēlas vieglāko — saņemt naudu, nedarot neko. Kā lai izpilda konkrētu pasūtījumu no ASV par 20 tūkstošu paciņu liepziedu, piparmētru un citu zāļu tējas piegādi?
