“Tikai pāreja uz zināšanu un jaunrades ietilpīgu pakalpojumu un preču radīšanu un eksportu var nodrošināt mazas valsts stabilu izaugsmi.” Tā rakstīts “Latvija 2030” stratēģijā.
Tas, ka valsts sekmīga attīstība nav iedomājama bez zinātņietilpīgas ražošanas, rakstīts vai visās valsts stratēģijās jau kopš 1991. gada. Šīm runām retāk sekojuši darbi, biežāk — vaimanas par kādreiz bijušo un tagad izpostīto rūpniecību, postīšanā vainojot arī Eiropu. Analīzes joprojām nav, kāpēc, piemēram, Čehijā, Slovēnijā vai Polijā rūpniecību izdevies saglabāt un tā joprojām dod ievērojamu daļu no iekšzemes kopprodukta (attiecīgi 25%, 22% un 19% — 2008. gada dati), bet Latvijā tikai 11%.
Vai attīstīta ir valsts ekonomika, liecina tas, cik lielu daļu eksportā ieņem zinātņietilpīgi produkti. Jo tie dod augstu darba ražīgumu un lielākus ienākumus. 2006. gadā šādas produkcijas daudzums Latvijas eksportā bija 4,2%. Salīdzinājumam: Igaunijā gandrīz 8%, Lietuvā — 4,65%, bet vidēji ES šis skaitlis ir 16%.
Salīdzinājumā ar Latviju šie rādītāji ir ļoti labi. Tomēr ES valstis ir nobažījušās par savu kā tirdzniecības bloka konkurētspēju nākotnē. Savulaik veiktās investīcijas IT sektorā šodien nodrošina konkurētspēju ASV ekonomikai pasaulē. Zinātnei lielu vērību veltī Japāna, arī strauji augošie giganti: Ķīna, Indija, Brazīlija.
Katra ES valsts joprojām ir atbildīga par savas ekonomikas attīstību. Nav vienas kopīgas ES ekonomikas. Tomēr saglabāt ES ražoto preču konkurētspēju var tikai kopīgiem spēkiem. Nupat Eiropas Komisija piedāvāja valstīm ziņojumu “Integrēta rūpniecības politika globalizācijas laikmetā”. ES divas trešdaļas rūpniecībā strādājošo ir nodarbināti tieši mazajos un vidējos uzņēmumos. Virzieni, kuros valstīm jāstrādā, attiecas gan uz birokrātijas mazināšanu, gan finansējuma sasniedzamību īpaši maziem uzņēmumiem un inovācijām. Tāpat valstu likumu tuvināšana un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzības sakārtošana noteikti atvieglotu sadarbību.
Kopš 2004. gada Latvijā ieplūst milzu finansiāls atbalsts. ES fondu nauda ir domāta projektiem, kuriem jākalpo valsts attīstībai. Tomēr inovāciju ieviešanā mēs jo-projām esam ES valstu pēdējā trijniekā. Loģiski, ka arī darba ražīgumā esam pašās beigās. Presē izskan jūsmīgi Finanšu ministrijas paziņojumi par ES fondu apguves apjomiem. Bet laime nav daudzumā.
Varbūt ir vērts pamatīgi pavētīt līdz šim ieguldītās ES naudas atdevi nacionālās ražošanas un eksporta veicināšanā un no kļūdām mācīties?
