Visi it kā pieraduši, ka rudenī cope griežas ap plēsoņām, butēm jūrā un vēdzelēm. Taču nebūt ne visi dzenas pēc šīm rudens delikatesēm. Ir copmaņi, kas cītīgi “apstrādā” lielākas vai mazākas upes, kur rudens pusē itin sparīgi ķeras baltās zivis, kas, tāpat kā plēsoņas, barojas, lai ziemai uzkrātu vajadzīgās taukvielas. Tie ir sapali, raudas, baltie sapali (jeļčiks), brekši, pliči un asari. Lielais breksis gan, īpaši lielākajās upēs, jau sameklējis ziemošanas bedres, un uz to intensīvu copi diez ko nevar cerēt. Taču vislabākie panākumi ir ar sapaliem un raudām. Turklāt copei mazākās upēs ir savas priekšrocības arī dabas untumu dēļ — tās rudenī labāk ļauj makšķerniekam paslēpties no vēsajiem vējiem vai pat slapjā sniega pēkšņajiem izlēcieniem.
Rudens posmam raksturīgas vēl dažas ļoti būtiskas atšķirības, piemēram, attiecībā uz rīku izvēli, ēsmām un zivju iebarošanu. Vasarās varam itin droši rīkoties ar rupjākiem rīkiem, jo zivju aktivitāte ir lielāka, savukārt no rudens tās sāk kļūt vairāk aizdomīgas, un līdz ar to nākas rīkoties ar smalkāku inventāru. Piemēram, ja vasarā pludinājām ar četrus piecus gramus smagiem pludiņiem, tad tagad trīs gramu jau varētu būt par lielu. Tāpat arī ar auklām. Pamataukla vēl varētu palikt tā pati — 0,2 vai 0,18 milimetru —, bet pavadiņa gan no 0,16 būs jānomaina pret 0,12 vai 0,10 milimetru resnumu.
Rudens pusē, kā likums, upēs palielinās ūdens līmenis un līdz ar to straumes ātrums. Tas savukārt resnāku auklu nesīs pa straumi ar daudz lielāku ātrumu nekā krietni tievāko. Šajā gadalaikā zivis kā lielākās, tā mazākās upēs jau sāk ieņemt sev ierastās ziemošanas vietas. Vairāk tas saistās ar piekrastes mierīgākiem ūdeņiem un bedrēm, tāpēc, ja esat atraduši kādu labu rudens raudu pulcēšanos vietu, pacentieties to ielāgot, jo ticams, ka tieši tur viņas pārlaidīs gada aukstāko laiku un ziemā no ledus varēs vilkt itin labus lomus.
Ēsmas un iebarošana
Iebarošanas ziņā īpaši nekas nav mainījies, ja nu vienīgi ēsmas saturs un aromāta spēcīgums. Ļoti bieži līdz šim arī pats sev esmu it kā pierādījis, ka aukstos ūdeņos nav nepieciešami stipri aromatizēta barība. Taču ir arī kāda cita versija, ko itin labi var izmantot. Ņemam kādu no raudām domātās spēcīgās vasaras barības, piemēram, “Sensas gros gardons”, un atšķaidām to ar zemi proporcijā 1:2, var pat 1:3, bet tad izvēlētajai vietai jābūt pilnīgā atstraumē. Ļoti labi klāt noder arī koriandrs, kaņepes vai saulespuķu spraukumi. Visas trīs šīs sastāvdaļas derētu pirms copes mājās pārliet ar verdošu ūdeni, lai sausās daļiņas kārtīgi izmirktu. Rudenī iebarojamajai barībai noteikti vajadzētu būt tumšā krāsā. Pie barības klāt lieti noderētu arī ēsma, ko liksiet uz āķa. Ja tas ir motilis, tad motilis (var izlīdzēties ar motiļa atraktoru), ja uz āķa būs baltie mušu kāpuri, tad arī iebarojamajā barībā derētu iemest kādu saujiņu balto.
Rudens pusē ļoti labi “strādā” izsutinātas grūbas. Bieži vien tās ir labāka ēsma pat par motili vai baltajiem tārpiem. Taču iebarojot derētu apdomāt iespējamo zivju daudzumu, kas izvēlētajā vietā varētu būt. Kaut arī pēc loģikas zivīm vajadzētu ņemt ēsmu aizgūtnēm, tā nemaz nav, un, ja iebarojamā barība kādā vietā iemesta krietni par daudz, var iznākt, ka nelielais raudu vai sapaliņu pulciņš ātri pieēdas un no galda pazūd. Ļoti bieži makšķernieks šajā brīdī neapzinās situāciju: “Nu, kā tad tā, tikko tik labi ņēma un tagad pēkšņi pazuda. Tātad jāuzbaro!”. Tā viņš izdara lielu kļūdu. Patiesībā jāmaina vieta. Ieteicamais daudzums vienas vietas iebarošanai, ja nav straumes un ir nelielas upītes atstraumes, pāris kvadrātmetru ir divas trīs apelsīna lieluma bumbas. Vairāk tā kā nevajadzētu, un tad jau pēc brīža var redzēt, kas uz šo barību uzpeld un cik daudz. Turklāt upēs parasti gultne ir vairāk cieta nekā mīksta, jo tās nav ezeri, tāpēc iebarojamās bumbas vēlams taisīt cietas.
“Bumbas” nemetiet bedres vidū
Inventārs, protams, atkarīgs no copes vietas. Var izmantot bolonēzes, bet tikpat labi var darboties arī ar bezriņķu makšķerkātiem. Ar pirmo varēsiet arī papludināt ēsmu, bet ar otro stingri turēt to noteiktā iebarotā vietā. Rudens pusē barībai derētu būt smalkākai, lai zivs tik ātri nepieēdas un viņai iznāktu meklēt mazos pārtikas graudiņus. Tas savukārt ataicinātu no attāluma citas zivis, jo barības meklēšana parasti saistīta ar žir-gtām, pat haotiskām kustībām. Pirms iebarošanas noteikti derētu vairākas reizes iemest makšķeri, lai pārliecinātos, vai uz grunts nav kādu ķērāju. Otrkārt, atrasto padziļinājumu ieteicams nedaudz ar makšķeres palīdzību “apčamdīt”, jo iebarojamās bumbas nekad nevajadzētu mest pašā copes vietas viducī, tātad bedres centrā. Vislabāk to darīt uz bedrītes tuvākās kants, un tad no šīs vietas sākt makšķerēt.
Jāatceras, ka rudens pusē zivis ne pārāk mīl savas uzturēšanās vietas nodot ar skaļu plunčināšanos. Bieži vien, īpaši apstaigājot nelielas upītes, šķiet, ka tur nav nekādas dzīvības. Patiesībā šis priekšstats ir visai mānīgs. Ja ir laiks, tad, kaut arī rudens pusē gaišā dienas laika paliek aizvien mazāk, var nedaudz pastaigāt gar upes malu un pavērot ūdeni. Ja rajons pazīstams, vajadzētu papētīt krastmalu, kur iepriekšējais makšķernieks, ja labi veicies, būs atstājis kārtīgi nomīņātu zemi. Derētu tur apstāties un papētīt, kur gan varētu būt bijusi pati copēšanas vieta ūdenī, un izmēģināt laimi turpat, nevis jaunā vietā.
Jūras karūsu cope
Rudenī daudzi copmaņi dodas uz Salacgrīvu, Ainažiem (pat Igaunijas teritorijā pie pašas robežas), Pāvilostu un Mērsragu, lai veiksmīgi makšķerētu karūsas. Es nemaz nebrīnīšos, ka vienam otram tas būs pat liels jaunums. Rudenī karūsu copei nav nepieciešami noteikti laika apstākļi, jo viņas barojas neatkarīgi no tā, vai spīd saule vai pats nelabais ap zemi grozās. Es zinu pat veselas makšķernieku kompānijas, kas vēlos rudeņos dodas uz Igaunijas jūras līčiem un tur ietekošo upju grīvām, lai vilktu kārtīgus karūsu lomus. Vairs nav runa par 200—300 gramu smagiem eksemplāriem, bet gan par divtik smagiem. Protams, ir nepieciešams iebarot, un noder jebkura karūsai domātā barība un plaucēti kukurūzas putraimi. Var likt klāt arī kaņepju un saulespuķu spraukumus, bet zemi gan šoreiz nevajag. Karūsas parasti uzturas baros. Ja izdodas šādu bariņu pievilināt, iespējama liela jautrība. Starta iebarojums gan būs krietni lielāks nekā raudām — nepieciešamas vismaz septiņas līdz deviņas bumbas. Turklāt, ja notiek aktīva cope, tad ik pa pusstundai būtu nepieciešams papildu uzbarojums ar pāris bumbiņām. Visierastākā ēsma karūsām vēlā rudenī ir grūbas un makaroni. Protams, karūsa nesmādēs arī sliekas un baltos, bet parasti šādās vietās ir daudz asarīšu un kazragu, kas gaļas ēsmas notiesās pirmie. Kā jūs gatavojat grūbas? Es daru tā. Ja nākamajā dienā cope, tad iepriekšējā vakarā trešo daļu termosa pieberu ar grūbām, apleju ar verdošu ūdeni, bet tā, lai atlikusī trešā daļa termosa būtu pilnīgi brīva. Tad korķi ciet un lai stāv līdz rītam. Parasti šādi sagatavotas grūbas ir tieši tādā konsistencē, lai labi turētos uz smalka, asa āķīša un garšotu karūsām. Vēl var paeksperimentēt ar kādu aromatizatoru eļļu, bet tas jādara uzmanīgi un nekādā gadījumā nevajadzētu iejaukt visai grūbu porcijai. Var gadīties, ka neiznāk nekas. Ieteicamais variants būtu vanilīns vai medus. Citi mēģinājuši ar anīsu vai ķiploku, bet rezultāti bijuši ļoti dažādi. Vismaz man ar pēdējiem diviem “aromiem” nav veicies.
