Pļaviņu novada Ķūģos otro gadu saimnieko Dita Jansone ar dzīvesdraugu Aldi. Lai gan arī saimniecībā darba pietiek, Ditai nodarbju netrūkst.
Dita uzaugusi Siguldas pusē, bet Aldis nācis no Rīgas. Otro gadu viņi pastāvīgi dzīvo Pļaviņu novada Ķūģos. Šī vieta līdzinās dzīvnieku paradīzei. Saimniecībā ir 80 kazu, pulks mazo kazlēnu, trīs zirgi, vairāki suņi. Te mitinās arī pāvbalodis un meža pīlēns, kuru cenšos nofotografēt, taču, ieraugot pret viņu vērstu fotoobjektīvu, pīlēns nozūd pagultē.
Daļa dzīvnieku ir individuālisti, bet Ditas un Alda saimniecībā visi mīļi sadzīvo. Brīvajos brīžos Ditas kundze glezno. Kā pati teic, viņa nezīmē neko neizsakošus dabasskatus, tās ir uz audekla izliktas izjūtas. “Jāglezno tas, ko vēlies pateikt citiem. Ja ko jūti, tas jāizliek gleznojot,” uzsver Dita.
Ķūģos kā trimdiņā
— Esat uzaugusi Siguldas pusē. Kā nonācāt Ķūģos?
— Atmodas laikā vecāki atguva dzimtas īpašumu Sidgundā, bet pēc vairākiem gadiem pārdeva. Tāpēc dzimtās zemes vietā kā dāvinājumu ar apgrūtinājumu man nopirka zemi šeit, Ķūģos.
Divus gadus abi ar Aldi dzīvojām Skaistkalnē, kur mums ļoti skaistā vietā īpašumu piedāvāja īrēt. Taču tur ir karsta kritenes — tūristu iecienīta, bet bīstama vieta. Turklāt noskaidrojām, ka šajā apkaimē izdalās radons, kas veicina dažādas slimības, tāpēc vēlāk pārcēlāmies uz Ķūģiem.
Filozofijas profesors Augusts Milts reiz teicis: tie, kuri pārdod dzimteni, “ieiet” negatīvismā. Kosmosa enerģija, nenoliedzami, iedarbojas uz visu. Dzimtas zeme ir tā, kas dod spēku pēcnācējiem, bet citviet esi tikai ciemiņš. Te, Ķūģos, jūtos līdzīgi. Kad vecāki Siguldas pusē pārdeva dzimtas īpašumu, visu, arī lopus, ziemas aukstumā nācās pārvest šurp. Lai gan sākumā neizpratu, tagad zinu, ka liktenis mūs šādos apstākļos ieliek ar nolūku, lai sāktu domāt un darīt, kā saka, kaut vai dubļos, bet ietu uz priekšu. Ķūģos mazliet jūtos kā trimdā, brālis pat joko, lai šo vietu nosaucam par “Trimdiņām”.
Antidepresants — kazas
— Jums ir liela saimniecība, daudz dzīvnieku.
— Dzīvnieki ir kā rekvizīti mūsu dzīves teātrī. Latvieši ir baltu tauta, kas cēlusies Balkānos. Baltus dēvē par klejotājiem, un mēs ar savām kazām atbilstam šim apzīmējumam. Ragaines turu jau kādu desmit gadu. Viņas ir tikpat gudri dzīvnieki kā suņi un zirgi.
Man vienmēr ir bijuši dzīvnieki, bet Aldim māte nekad nav ļāvusi viņus turēt. Dzīvojot Siguldas pusē, mums allaž bija kaķi, dažādu šķirņu suņi. Kad man palika septiņi gadi, vecāki Čiekurkalnā nopirka pirmo kazu. Taču viņai piemita netikums izbradāt dārzu, tāpēc aizvedām uz laukiem.
Ejot ganos, ir iespēja pārdomāt dzīvi. Esmu sapratusi — kazas dod fantastisku enerģiju, tāpēc mums, viņu saimniekiem, depresijas vispār nav. Kazas ir lielisks antidepresants. Man ragaiņu ir daudz, ja nepieciešams, varu padalīties.
Dzīvās olas un
veselīgākais piens
— Vai dzīvošana šeit jūsos ir ko mainījusi?
— Ķūģos ik dienu uzzinu daudz jauna. Nesen dzirdēju: ja vistas ir kopā ar gaili, olas uzskatāmas par bioproduktu — tās ir dzīvās olas ar pareizo enerģiju, ļoti vērtīgas un veselīgas. Taču šīs īpašības piemīt arī kazas pienam, bet pie mums to ir ļoti grūti pārdot, tādēļ pēc pasūtījuma gatavoju sieru. Ja man būtu nauda, varētu darboties kā mājražotāja, bet tas prasa sākumkapitālu. Varu strādāt no rīta līdz vakaram un tik un tā knapi nosegt izdevumus.
Uzzināju, ka tieši kazas piens ir īsts atradums tiem, kuriem ir alerģija pret govs pienu. Tajā esošie komponenti esot pat tik spēcīgi, ka spēj cīnīties ar mūsdienās vēl neārstējamu slimību — vēzi, aizkavējot organismā tā šūnu augšanu. Taču daudzi nelieto kazas piena produktus, uzskatot, ka tā var inficēties ar ērču encefalītu. Der zināt, ka, šo pienu uzkarsējot vismaz līdz 47 grādiem, dažu sekunžu laikā jebkura infekcija izzūd. Šajā pienā ir arī kaprīnskābe, kas dod možumu, līdzīgi kā kofeīns.
Zirgi kā draugi
— Vai lauki ir jūsu stihija?
— Man laukos ļoti patīk. Ikreiz, kad devos uz mājām Siguldas pusē, vēroju, vai viensētās ir zirgi. Tolaik domāju: ja ir, tad viss kārtībā. Laikam jau tāpēc arī man ir trīs zirgi. Šie dzīvnieki man ir ļoti mīļi, un viņus pārdot nevaru. Nu kā var atdot dzīvnieku, ja nezini, pie kāda cilvēka viņš nonāks? Te uzreiz atminos smeldzīgo mākslas filmu “Melnais skaistulis”, kur pārdoto zirgu nežēlojot nodzen sacīkstēs. Kādam ir peļņa, bet tikai par kādu cenu?
Nu mūsu mājās ir vēl par vienu dzīvnieku vairāk. No nāves paglābām mežapīli, un viņa neparko mūs neatstāj. Vasarā spindzēt spindza mušas, taču pīle visas izķēra.
Grib gaili dzīvoklī
— Jums ir daudz dažādu dzīvnieku, gluži kā minizoodārzā. Vai pie jums ierodas arī apmeklētāji?
— Reizēm apskatīt dzīvniekus atbrauc Pļaviņu centra “Pepija” bērni. Var tikai apbrīnot, kā viņus sajūsmina spēlēšanās un fotografēšanās ar dzīvniekiem! Ir jauki, ka bērns baro cāli vai trusi. Reiz kāda meitenīte vaicāja tētim, vai uz dzīvokli var paņemt gaili…
Mūsdienās daudz dzirdam par alerģijām. Kādreiz gandrīz katrā mājā bija pa dzīvniekam, bet tagad ne. Alergologi apgalvo — tas ir tādēļ, ka bērniem dzīvnieks nekad nav piederējis. Tas ir līdzīgi kā ar paketlogiem — ja tie ierīkoti it visur, imunitāte zūd, vairs nesaproti, kas ir dabīgs un kas nē.
Tiekas teoloģijas
lekcijās
— Kā iepazināties ar Aldi?
— Es studēju teoloģiju. Aldis reiz strādāja par feldšeri un masieri, līdz arī nolēma pievērsties teoloģijai. Viņš sāka apmeklēt lekcijas kā brīvklausītājs, un tā mēs arī satikāmies. Kopā esam jau 19 gadu. Cilvēki tiekas, lai kaut ko viens no otra aizgūtu, saprastu, uz notiekošo paraugoties no cita aspekta. Piemēram, Aldim, kuram nepatika dzīvnieki, tagad jādzīvo laukos un ar viņiem jāsaskaras ikdienā. Jā, te, Ķūģos, nav tā, kā gribētos, taču tas noteikti ir tāpēc, lai mēs spētu pavērst acis augšup, attīstot garīgumu.
— Kā to varētu darīt?
— Daudzi “atmodušies” ar domu, ka jāatgriežas pie senču paražām — dažādu godu rīkošanas, pareizas ēšanas. Lai latviešu tauta izdzīvotu, jāatgriežas pie dainām. Katrā latvietī ir lauku stīga. Esam gan zemnieki un zinātnieki, gan garīgi cilvēki un mākslinieki, tāpēc mums vajag viensētas, laukus, arī spēcīgo saikni ar Rīgu, izglītību.
Ieklausās tikai
personībās
— Vai tas uzlabos esošo situāciju?
— Garīgums ir visa pamats, kas kā piramīda jāceļ augšā. Latvijā nav nekādu derīgo izrakteņu, bet jāatrod veids, kā attīstīt mūsu valsti. Miljonāri taču varētu saziedot naudu un izveidot kādu labu ražotni. Mums ļoti daudzās lietās dominē saule, un kāpēc gan pie mums nevarētu ražot, piemēram, ar saules baterijām darbināmas mašīnas? Šķiet utopiski, bet tas nav nekas neiespējams, vajag vien kādu entuziastu, kas to visu sāks. Jādomā taču par nākotni, jo skaidrs, ka nafta drīz izsīks. Diemžēl ieklausās tikai personībās.
Trūkst pašnovērtējuma
— Esat studējusi teoloģiju. Kā tā ir mainījusi jūsu domāšanu?
— Teoloģija uz lietām liek paraudzīties mazliet citādi. Esmu sapratusi: ja uz zemes nedzīvojam pirmo reizi, tad, pēc austrumu filozofijas, dzīvojam karmisko dzīvi. Tas nozīmē, ka no katra dzīves pārbaudījuma, situācijas un sastaptā cilvēka mēs kaut ko mācāmies. Taču, ja ieslīgstam depresijā, mums neviens nekā nevar palīdzēt.
Ja citām tautām mūs izdevās okupēt, mums jāpadomā, kāpēc tā? Te gribas atgādināt pieredzi ar sugas suņiem, kuriem neatļauj ēst cūkgaļu. Kāpēc? Vienkārši lai neparalizētu domāšanu. Mums, latviešiem, trūkst pašnovērtējuma.
Īstenu omīšu maz
— Kas būtu jādara, lai celtu pašapziņu?
— Mums jau zemapziņā jābūt pārliecinātiem, ka esam pelnījuši tikai to labāko. Bet tas jāsāk apzināties jau pašos pamatos, dzimtas mājās. Daļēji paaudžu saikni radām ar veco ļaužu starpniecību, piemēram, omītēm. No viņām var mācīties vērtīgas dzīves gudrības. Taču, mainoties laikam, mūsu vidū ir ne tikai vecāsmātes, bet arī modernās vecmāmiņas, tikai jautājums — vai viņas ir viedās? To īsto omīšu patiesībā ir diezgan maz.
Vēlas ieskandināt patriotisma
pamatnoti
— Jūs veidojat organizāciju “Saules rats”. Kā radās šī iecere?
— Esam gudra, intelektuāla tauta, tāpēc jādomā, kā mūs saturēt kopā arī šajā grūtajā laikā. Nedrīkst ieslīgt depresijā. Tāpēc, iesaistot līdzīgi domājošos, nesen izveidoju organizāciju “Saules rats”. Esam apvienojušās vairākas dāmas. Mūsu mērķis ir palīdzēt tām viedajām latviešu ģimenēm, kas vēl ir palikušas, un saprast, kā latvietim spēt konkurēt pasaulē, nepazaudējot savu identitāti. Līdzīgi kā folkloristi, darbosimies apzinot svētvietas, izveidosim arī jaunas, kopā svinēsim gadskārtu godus, lai tie neaiziet zudībā, un dzīvosim šajā ritmā. Turklāt bērnos gribas ieskandināt kaut patriotisma pamatnoti. Organizācija un statūti vēl nav reģistrēti, tam vēl ir laiks.
