Vilku populācija Latvijā ir nemitīgā mainībā — apliecina vilku pētnieks Jānis Ozoliņš, kurš šo darbu sistemātiski, pēc noteiktas metodikas veic kopš 1998. gada. Trīs gadu vecumu pārsniedzot labi ja 15 līdz 20 procentu visu īpatņu — viņš zina. Šīgada septembrī pirmo reizi 12 gadu laikā Latvijā nomedīto vilku kucēnu skaits esot divas reizes mazāks nekā pirmajos pētījumu gados.
Tas nav Ķīnas
ūdensbriedis
Lielāko daļu nomedīto vilku mednieki nodod pamatīgai izpētei ekspertiem. Saldus novadā praktizējošais eksperts Ainars Upenieks zina gandrīz visu par Kurzemes vilkiem. Pārbaudot vilku kuņģa saturu, viņš secinājis, ka viņi galvenokārt pārtiek no pārnadžiem — pārsvarā stirnām un mežacūku sivēniem. Brieži un bebri viņu ēdienkartē konstatēti retāk.
“Patiesībā vilki “specializējas” vienas noteiktas sugas medīšanā,” papildina J. Ozoliņš. “Protams, nevienam nepatiks, ja tie būs mājdzīvnieki.” Lūgts komentēt medijus apskrējušo ziņu par to, kā no Igaunijas dzīvnieku kolekcijas izmukušajam mundžakam izdevies nostaigāt vismaz 300 kilometru tālu ceļu pa vilku apdzīvotiem apvidiem,
J. Ozoliņš izskaidro, ka šejienes vilki tādu dzīvnieku nepazīst un tāpēc arī nav viņu aiztikuši. “Tikai nerakstiet, ka tas ir Ķīnas ūdensbriedis, kā tas jau televīzijā un vairākās avīzēs izskanējis,” viņš brīdina.
Sals kavē došanos precībās
Latvijas vilku pētniekiem esot laba sadarbība ar Igaunijas pētniekiem — stāsta J. Ozoliņš. Igaunijā tiekot veiktas ģenētiskā materiāla analīzes, kas ļauj izdarīt secinājumus par to, kā vilku populācija ieradusies un laika gaitā mainījusies šajā telpā. “Esam uzzinājuši, ka mūsu vilku populācija ir salīdzinoši jaunāka par dienvidu zemēs — Francijā, Itālijā un Spānijā mītošajiem,” skaidro pētnieks. Bet varam noskaidrot arī daudz piezemētākas lietas — piemēram, kā dažu paaudžu laikā mainās vilku ģimeņu sastāvs, no kurienes ierodas papildinājums nomedīto vilku vietā.” Pētnieks apliecina, ka vilki saglabā uzticību partnerim “patiešām mūža garumā”, bet pēc dzīvesbiedra nāves drīz vien meklē nākamo.
A. Upenieks stāsta, ka Saldus novada Sātiņu apkaimē vairākus gadus mednieki sastapušies ar vilku ģimeni. “Vienu gadu nomedīja visu tā gada metienu, arī nākamajā tāpat. Trešajā gadā izdevās nošaut vilceni, bet nākamajā vilku tēvs atkal bija atradis draudzeni, un šogad viņiem bija viens kucēns.”
Pagājušajā ziemā dziļais sniegs un aukstums kavējis daudziem vilkiem nomedīto partneru vietā atrast jaunus. “Skarbākie laika ap-stākļi bija tieši janvārī un februārī, kad ir vilku kāzu laiks,” apliecina
J. Ozoliņš.
Vārgākie atbirst
Pretēji meža dzīvnieku pētnieka Vitauta Garosa novērotajam, ka vilkiem pēdējos gados dzimstot daudz pēcnācēju (pat seši līdz astoņi kucēni), A. Upenieks norāda, ka metieni nav lieli. “Pirmkārt, izdzīvo tikai stiprākie un spēcīgākie mazuļi, daba vārguļus nesaudzē,” viņš pastāsta par nesen Grobiņas novada Gaviezē nošauto vilceni, kuras reproduktīvo orgānu izpēte liecinājusi, ka viņai bijuši pieci bērni, bet mednieki sastapuši tikai divus izdzīvojušos.
“Vilki tāpat kā citi dzīvnieki slimo ar dažādām slimībām,” skaidro J. Ozoliņš. Iespējams, daļa metiena jau iet bojā dzemdībās, daļa nobeidzas no parazitārām slimībām. Kurzemes pusē diezgan izplatīts ir kašķis. Pērn mednieki pētniekam atveduši nomedītu vilku gandrīz bez spalvas. “Ja nebūtu nošauts, droši vien būtu nobeidzies no sala,” viņš saka.
Vilku medību sezonas sākums noteikts no 15. jūlija, kad jaunos vilku kucēnus māte beidz zīdīt ar pienu. “Gadās, ka vilceni pašā sezonas sākumā nomedī, un tēvs, īpaši, ja viņš ir jauns un nepieredzējis, nevar izbarot kucēnus, un viņi aiziet bojā.” Jauno vilku metienu biežāk nomedījot kolektīvajās medībās ar dzinējiem, bet vecos — uz gaidi.
Vidusmēra īpatnis — izdzīvotājs
Mednieku vidū izplatīts ir uzskats, ka vilkus vajag izmedīt visus līdz pēdējam, “lai reiz būtu miers”. “Mednieki spriež vienpusīgi, viņi jau gribētu, lai vairojas tikai tie “zelta un sudraba” ragi trofejām,” saka J. Ozoliņš. “Bet tā ir vienpusīga selekcija. Iespējams, tas skaisto ragu īpašnieks nemaz nav piemērots dzīvei kādos negaidītos klimata vai citu apstākļu pavērsienos. Tāds vidusmēra īpatnis ir daudz elastīgāks un labāk pielāgojas ap-stākļu maiņām. Un to dabisko selekciju izdara vilki,” viņš norāda. Turklāt Latvijas apstākļos neesot iespējams pilnīgi izskaust vilkus.
Igaunijā vilku saudzēšana ilgāku laiku bijusi pamatīgāka nekā Latvijā, tagad viņi savairojušies. Pagājušajā gadā arī tur noteikts 150 vilku nomedījamais limits. Lietuvā oficiāli atļauts nomedīt ap 20 līdz 30 vilkiem gadā. “Bet mums ar viņiem nav tik ciešas sadarbības kā ar igauņiem. Tāpat lietuviešu vilku pētniekiem nav tik labas sadarbības kā mums, tāpēc par vilku lietām kaimiņos zinām mazāk,” teic J. Ozoliņš.
Cik vilku Latvijā ir nepieciešams, lai viņi turētu pie labas veselības pārnadžus, bet neapdraudētu mednieku intereses, to gan neviens nevarot noteikt.
