Mūsu laulību ceremonijā gadījās kāds brīdis, kas pirmajā mirklī šķita smieklīgs, bet kopumā kļuva par enkuru manās izjūtās, kas grūtos brīžos nav ļāvis aizdreifēt nekurienē.
Kad mācītājs pirms kāzām jautāja, kādu solījuma formu mēs gribētu — pateikt vienkāršu “jā” vārdu, ka paliksim kopā priekos un bēdās, pašiem uzrakstīt no savas sirds vai atkārtot jau gatavu tekstu, izvēlējāmies pēdējo variantu. Pirmā iespēja šķita pārāk garlaicīga, bet otrajai apzinājāmies, ka nepietiks radošā potenciāla. Nav viegli atrast vienīgos īstos vārdus un ietērpt tos skaistos teikumos. Īpaši pret šo “sacerējumu” bija mans topošais vīrs, kurš nekad nebija izcēlies ar dižu daiļrunību. Noklausījušies jau sagatavotā solījuma tekstu, atzinām to par labu, jo tajā bija doma par sekošanu un uzticēšanos, nevis skaļi apgalvojumi par mīlēšanu līdz kapa malai.
Mūsu laulību ceremonija notika brīvā dabā. Iespējams, tas bija iemesls, kāpēc mācītājs ceremoniju vadīja visnotaļ brīvi — stāstīja jokus un smieklīgus piemērus par laulības dzīvi. Kopā ar instrumentālo mūziku, flautas skaņām un vēja šalkoņu tas izvērtās par gaišu un priecīgu piedzīvojumu līdz brīdim, kad topošajam vīram vajadzēja atkārtot solījuma tekstu. Viņš nespēja. Atverot muti, ārā vēlās smiekli. Pazīstot viņu, sapratu, ka maģiskais mirklis ir izjaukts — viņš nespēs savākties! Ātri čukstēju mācītājam, lai piesaka muzikālo pauzi. Skanēja mūzika, un mans līgavainis centās nomierināties. Kad pienāca viņa kārta solīties, viņš pārsteidza visus, bet īpaši mani. Skatoties acīs un turot manu roku, vīrs dziļi un izjusti sāka runāt no savas sirds — lai kādi laiki nenāktu un situācijas nerastos, es izvēlos tevi mīlēt!
Ar to man pieticis visus šos desmit gadus. Gājis visādi, bijuši strīdi un nesaprašanās, bet pāri visam palicis šis mana vīra dotais vārds!
