Par vēsturisku jau nodēvēta Saeimas deputātu vēlme pēc 12 gadiem atkal grozīt pilsonības likumu. Līdz ar to paredzamas vairākas būtiskas izmaiņas pilsonības piešķiršanā. Latvija ilgu laiku strikti ievērojusi esošo Pilsonības likumu, saņemot par to gan kritiku, gan atzinību. Iespējams, tieši tas palīdzējis nostabilizēt valsts neatkarību un saglabāt etniskās vērtības.
Tomēr mums joprojām ir tik daudz pilsoņu, kuri neprot valsts valodu. Turklāt daļai no viņiem maz rūp valsts, kurai šie cilvēki juridiski ir piederīgi. Pilsonība ir tikai formalitāte, kura dod vienīgi taustāmu labumu. Iespējamie grozījumi aktualizējuši arī diskusiju par dubultpilsonību, īpaši saistībā ar lielo Latvijas emigrantu skaitu citās valstīs. Šobrīd dubultpilsonība pieļaujama cilvēkiem, kuri bēguši no PSRS režīma un joprojām dzīvo ārvalstīs. To patlaban var saņemt latviešu bērni, kuri dzimuši ārvalstīs un kam ir citas valsts pilsonība. Lielākais bubulis mums allaž šķituši krievvalodīgie Latvijas iedzīvotāji, kuri, visticamāk, nekavētos iegūt dubultpilsonību. Likumprojekta autori gan skaidro, ka Pilsonības likuma grozījumi šobrīd Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem nebūs saistoši, tāpēc šajā ziņā risku nav. Veidojot vai mainot likumus, visam pamatā noteikti ir jābūt valsts pamatvērtībām. Tomēr svarīgi ir likumu normās iekļaut arī tādus noteikumus, kas iespējamos Latvijas pilsoņus piesaistītu, nevis atgrūstu. Manuprāt, Pilsonības likumam jākļūst atvērtākam, “elastīgākam” arī tāpēc, ka šobrīd tik daudz latviešu izbrauc no valsts. Lai arī lielākā daļa, iespējams, Latvijā vairs nedomā atgriezties, aiz sevis “nodedzināt visus tiltus” nevēlas neviens. Man patika Latvijas Universitātes juridisko zinātņu doktorantes Andas Ozolas pārdomas saistībā ar dubultpilsonību. Portālā TVNET viņa raksta: “Rodas jautājums, vai viena persona var būt lojāla, piemēram, divām valstīm? Līdzīgu jautājumu mēdz uzdot mazam bērnam: ko tu vairāk mīli — mammu vai tēti? Atbilde jau pēc būtības ir zināma katram pašam.”