Nesen veiktais “Swedbank” pētījums parādīja, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju pensijā labprāt dotos jau 50—55 gadu vecumā. Šāda statistika daļai sabiedrības lika skeptiski vīpsnāt, sak, tie jau cilvēki ar zemu pašcieņu, ja jau ilgāk nespēj strādāt. Tomēr, no otras puses, šāda vēlme varētu būt pat ļoti saprotama, jo mūsu valsts iedzīvotājiem ir visīsākais mūžs (Eiropas Savienībā), turklāt mēs esam viena no visvairāk slimojošajām tautām Eiropā.
Paaugstināšana
neizbēgama
Lai gan pirmspensijas vecuma cilvēki kādu laiku cerēja, ka pensionēties būs iespējams no 62 gadiem, krīze viesa neizbēgamas korekcijas — nu valdība plāno pakāpeniski paaugstināt pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem. Vēl gan nav izlemts, kuru no diviem variantiem izmantot. Viens paredz pensionēšanās vecumu ik gadu paaugstināt par pusgadu — 65 gadu vecumu kā sievietēm, tā vīriešiem sasniedzot 2021. gadā, savukārt otrs — ik gadu paaugstināt šo vecumu par trim mēnešiem, 65 gadus sasniedzot 2026. gadā. Sākotnēji bija plānots šo ieceri sākt īstenot jau no 2014. gada. Taču, ņemot vērā ekonomisko situāciju, to varētu sākt darīt no 2016. gada.
Pensionāru federācija atzinusi, ka pensionēšanās vecuma paaugstinājums ir neizbēgams, tikai tas jāveicot pakāpeniski pa pusgadam.
Statistikas pārvaldes dati liecina, ka uz 1000 iedzīvotājiem līdz 14 gadu vecumam 2010. gadā ir 1470 pensijas vecuma iedzīvotāju. Kopumā Latvijā ir 454,6 tūkstoši pensionāru, tas ir, 20,2% no kopējā iedzīvotāju skaita. Salīdzinot ar 1993. gadu, šis skaitlis samazinājies, jo ir pieaudzis pensionēšanās vecums. Paaugstinot pensionēšanās vecumu, valsts cer iekasēt nodokļus ilgākā laika posmā un mazāk noslogot sociālo budžetu. Tomēr darba devēji nebūt nav tik vienoti, ka tas būs labākais risinājums.
65 gadi —
pārāk daudz
Zināšanas, ko cilvēks iegūst mūža laikā, strādājot kādā konkrētā nozarē, bieži ir ļoti būtiskas kvalitatīva darba veikšanai. To atzīst teju visi darba devēji, jo viņi lieliski zina, ka nepieciešamos profesionāļus atrast kļūst aizvien grūtāk. Piemēram, šūšanas uzņēmuma “EK Auce” vadītāja Aija Vežuka norāda — kādreiz fabrikā strādāja 400 cilvēku, tagad ir problēmas atrast nieka 20. Atbilstošus darbiniekus uz Auci nākoties vest no Jelgavas un pat kaimiņos esošās Lietuvas. Tomēr pensionēšanās vecuma paaugstināšanu līdz 65 gadiem viņa sauc par neprātu.
A. Vežuka: “Tiem, kuri to izdomājuši, vajadzētu apmeklēt uzņēmumus visā valstī, un tad viņi ieraudzītu, ka cilvēki jau 60 gados ir nomocīti un nav spējīgi produktīvi strādāt. Nezinu, varbūt tie, kam nav jāstrādā fizisks darbs, var “novilkt” līdz 65 gadiem. Taču savā šūšanas uzņēmumā redzu — cilvēkiem ir bojāta redze, samazinājies darba ātrums, līdz ar to viņi neko daudz vairs nespēj arī nopelnīt. Lauku cilvēkam pēc 50 ir ļoti grūti, jo viņam ir arī sava piemājas saimniecība, smags fizisks darbs. Ir tādi, kuri gribētu pārkvalificēties, bet viņi to vairs nespēj. Un ko lai dara? Domāju, ka darba devējam viegli nebūs, jo šiem cilvēkiem arī pēc 60 gadiem ir jādzīvo un jāēd, bet viņi sevi jau ir izsmēluši.”
A. Vežuka arī pieļauj, ka var veidoties situācijas, kad izmanīgs darba devējs radīs iespēju tikt vaļā no šāda neproduktīva cilvēka, pirms viņš būs sasniedzis 65 gadu vecumu, tādējādi pakļaujot šo cilvēku lielam nabadzības riskam.
Savukārt a. s. “Aldaris” valdes priekšsēdētāja Ināra Šure norāda — dažos ražošanas posmos tieši pensijas vecuma cilvēku zināšanas ir neaizstājamas, jo ir profesijas, kas saistītas ar alus ražošanas procesu un Latvijā šobrīd nav apgūstamas. Protams, tiek izmantota arī iespēja apmācīt jaunākos darbiniekus ārvalstīs, lai nodrošinātu specifisko zināšanu bāzi un garantētu veiksmīgu paaudžu maiņu — piebilst “Aldara” vadītāja. “Virs 56 gadu vecuma “Aldarī” pašlaik strādā 20 cilvēku, lielākā daļa — ražošanā. Tie ir retu profesiju pārstāvji, no kuriem mēs nebūt negribētu šķirties tieši viņu profesionālo zināšanu dēļ,” norāda I. Šure. Taču arī viņa piekrīt, ka ne katrs cilvēks 60 gadu vecumā vēl spēj strādāt.
I. Šure: “Paaugstinot pensionēšanās vecumu, valstij vienlaikus būtu jārūpējas par sociālās sistēmas, garantiju nodrošināšanu un attīstību, lai pagarinātu cilvēka mūža ilgumu. Ja cilvēks smagi strādājis un nespēj pienācīgi rūpēties par savu veselību, tad, sasniedzot pensijas gadus, viņš vairs nespēj pienācīgi strādāt.”
Tradicionālie
aizspriedumi
mainīsies
Tikmēr Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) norāda — darba tirgus pieprasījums un paradumi darbavietās neizbēgami mainīsies. Ņemot vērā to, ka jau pašlaik trūkst dažādu speciālistu, jādomā, kā nākotnē izmantot vecākā gadagājuma cilvēku pieredzi un vēlmi strādāt, piemēram, radot iespēju strādāt attālināti un dažādojot darba laika nosacījumus.
“Uzskatu, ka drīzumā mainīsies tradicionālie darba devēju aizspriedumi par pirmspensijas vecuma cilvēku darbaspējām,” norāda LDDK ģenerāldirektore Elīna Egle. “Piemēram, labi zinām, ka tikai smalkākajos restorānos īpaša kvalitātes zīme ir apkalpojošais personāls ar “sirmiem deniņiem”. Cerams, ka informācijas tehnoloģiju un komunikācijas prasmes, valodu zināšanas vairs nebūs šķērslis pirmspensijas vecuma cilvēkiem iesaistīties produktīvos pakalpojumu sektoros un apstrādes rūpniecībā, kur tehnoloģijas attīstās un piedāvā arvien labākus darba apstākļus, mazina darba vides riskus veselībai,” norāda E. Egle.
Ko dos diskusija?
Dalībvalstu valdību vēlme paaugstināt pensionēšanās vecumu tikai Latvijā, šķiet, nav raisījusi teju nekādu sabiedrības pretreakciju. Francijā pret vēlmi šo vecumu 2018. gadā paaugstināt no 60 līdz 62 gadiem protestēja miljoniem iedzīvotāju. Neapmierināti bija pat briti, kuru valdība 2020. gadā apsver daudz maigāku paaugstinājumu sievietēm — no 60 līdz 62 gadiem.
Ņemot vērā šos iedzīvotāju protestus un milzīgo spriedzi, kādu dalībvalstu budžetam rada sabiedrības novecošanās, Eiropas Komisija (EK) līdz 15. novembrim veic sabiedrisku apspriešanu, kā radīt atbilstīgu, noturīgu un drošu pensiju sistēmu visā ES. Tomēr sociālo lietu komisārs Lāslo Andors uzsvēris, ka EK ziņā nav radīt vienotas direktīvas pensiju jautājumos — par to pilnībā atbildīgas ir dalībvalstu valdības. Pēc sabiedriskās apspriešanas EK, redzot kopainu, jaunus likumus varētu radīt vienīgi pārrobežu jautājumos, piemēram, kā garantēt pensijas tiem, kuri aktīvo mūža daļu pavadījuši vienā valstī, taču pensijas vecumā dzīvo citur.
Tāpat EK nevar palīdzēt tiem daudzajiem pensionāriem, kuriem mūža nogali nākas pavadīt lielā trūkumā. Atbildību par to, lai šie cilvēki nebūtu spiesti staigāt ar pastieptu roku, jāuzņemas nacionālo valstu valdībām un pašvaldībām.
Lai EK gūtu priekšstatu par Latvijas pensiju sistēmu, ikviens savu viedokli aicināts izteikt, izpildot anketu latviešu valodā mājaslapā:
http://ec.europa.eu/social/main.jsp?catId=699&langId=lv&consultId=3&visib=0&furtherConsult=yes
