Ikvienam cilvēkam nepieciešama fiziskā slodze un pietiekami daudz aktivitāšu, lai būtu vesels un “neiesūnotu”. Ja ir redzes invaliditāte, turklāt iegūta pēkšņi, traumas rezultātā, lielāka iespējamība, ka cilvēks turēsies “pie mājas”. Mazkustīgumu provocē arī vides nesasniedzamība — neiesi jau tīšuprāt kaklu lauzt. Vides pieejamības eksperts Māris Ceirulis uzsver, ka šogad Baltā spieķa dienā — 15. oktobrī — runāts tieši par vides, pakalpojumu, produktu, informācijas sasniedzamību visiem cilvēkiem.
Trūkst sapratnes
Ir iedzimtas patoloģijas, bet ir vairākas acu slimības, kur ir skaidrs — neārstētas tās beigsies ar aklumu. Reizēm zāles var tikai attālināt pilnīgu redzes zudumu. Zibenīgi redzi vai tās daļu var laupīt acs traumas.
“Krīzes fāze — vairāk vai mazāk dziļa — ir ikvienam. Pat ja cilvēkam ir progresējoša slimība, ja ir prognozējams, ka viņš neredzēs, tomēr, kad tas brīdis pienāk, ir šoks, jautrības nav nekādas. Nemaz jau nerunājot par cilvēku pēc traumas,” stāsta M. Ceirulis, kurš būtisku redzes daļu zaudēja ceļu satiksmes nelaimes gadījumā, acis bija pilnas stiklu. Fiziskās aktivitātes pirmajā brīdī noteikti nav prioritāte, taču tām ir liela nozīme gan rehabilitācijas procesā, gan tur-pmākās veselības uzturēšanā, lai redzes problēmām nepievienotos arī citas problēmas — aptaukošanās, kas savukārt veicina sirds un asinsvadu slimības, mugurkaula deformācijas u. c. Liela nozīme ir pareizam tuvinieku atbalstam — nevis visu izdarīt otra cilvēka vietā, bet palīdzēt mācīties patstāvību.
“Labākajā gadījumā cilvēkam ir kaut kāda slodzīte, ja viņš iet uz darbu, uz mācībām, bet pavisam bēdīgi, ja tā nav. Ja nav, kas pavada pastaigā. Ne vienmēr ir labi visu pienest klāt, labāk aiziet kopā un atnest! Bet bieži pats iziet nemaz nevar — apkārtējā vide ir nevis draudzīga, bet draudīga!” vērtē eksperts.
Veidos dārzu dvēselei
Lai nodrošinātu fiziskās aktivitātes, piemēram, Liepājas Neredzīgo biedrībā izveidota trenažieru zāle, notiek nūjošanas nodarbības. Ja spēcīgas biedrības nav, sportošana ir katra paša ziņā. Cits “pēc Ziņģītes metodes” rīvējas ar dvieli un rāpo pa māju — stāsta M. Ceirulis. “Neviens nevēlas būt kopjams,” viņš uzsver.
Tomēr arī kustīgam un veselam cilvēkam ne vienmēr pasaule ir sasniedzama tā kā citiem, tāpēc biedrība iecerējusi veidot Dvēseles veldzes dārzu. Nereti miesas vainas rodas tikai tādēļ, ka dvēsele ir nelaimīga.
“Braucam reiz pavasarī, un man saka — cik skaisti zied ābeles! Bet es taču neredzu! Labi, mašīnu var apturēt, bet es taču nerāpšos pāri grāvim, nekāpšu pāri žogam, lai sataustītu un pasmaržotu! Cik daudziem neredzīgiem cilvēkiem ir iespēja droši pamakšķerēt, sajust ziedu smaržu? Reiz es vienai no mūsu biedrības pieliku maijpuķīšu pušķīti pie deguna — nu, kā patīk? Bet viņa šo smaržu vairs nepazīst, aizmirsusi. 15 gadu mežā nav bijusi, jo nav, kas aizved, kas pavada,” stāsta Māris.
Vieta ikvienam
Universālā dizaina ideja ir veidot vidi sasniedzamu visiem, lai sabiedriskā telpa nav tikai jauno un veselo privilēģija. Pamazām arhitekti, pilsētplānotāji saprot, ka cilvēki pārvietojas arī ratiņkrēslos. Jaunums ir vadlīnijas ielu segumā — reljefas rievas, pa kurām neredzīgs cilvēks slidina uz priekšu balto spieķi un var pārvietoties. “Ja tas ir parkā, gājēju daļā blakus veloceliņam, var pat laist lēnā riksī, ne tikai raiti soļot,” teic M. Ceirulis.
