Plašsaziņas līdzekļos bieži lasām par to, ka esot jāveic kādi īpaši
tautas ‘izglītošanas” pasākumi neiecietības mazināšanai. Vai tiešām
tas ir nepieciešams?
Plašsaziņas līdzekļos bieži lasām par to, ka esot jāveic
kādi īpaši tautas…
Plašsaziņas līdzekļos bieži lasām par to, ka esot jāveic
kādi īpaši tautas ‘izglītošanas” pasākumi neiecietības mazināšanai.
Vai tiešām tas ir nepieciešams?
Šoreiz
apskatīsim tā saukto neiecietību pret citām tautībām un rasēm.
Kāpēc tā rodas? Lai to izprastu mums vispirms jāsaprot kāpēc tiek
veidotas valstis vispār, un jo sevišķi kāpēc tiek veidotas
nacionālas valstis.
Valstis tiek veidotas kā
dažādu mehānismu kopums lai aizsargātu šīs valsts veidotājus no
citiem, tiem kas vēlas pārņemt varu pār šo valstu veidotāju
resursiem. Tātad, piemēram, monarhs izveido (vairāku paaudžu laikā)
valsti, nosaka tai robežas, noteikumus kas darbojas valsts
teritorijā, utt. Viņam ir savi pavalstnieki, kas tam vajadzīgi, jo
maksā nodokļus valsts uzturēšanai. Katram citas valsts ļautiņam ir
bez ierunām jāpakļaujas konkrētas valsts noteikumiem.
Kā tur bija, kā ne, bet pēc kāda laika tika veidotas
nacionālas valstis. Tādas kuŗās pati tauta noteikšot savus
noteikumus. Tautai to vislabāk izdarīt, jo katrā tautā ir gan
uzņēmēji, gan strādnieki, gan domātāji utt. Vienu vārdu sakot tautā
ir pārstāvētas visas sociālās grupas. Viena sociāla grupa ir tikai
viena… Tāpēc mēģinājumi radīt proletariāta valstis, uzņēmēju
valstis u.c. ir lemtas agrākai vai vēlākai bojāejai. Pārējo sociālo
grupu neapmierinātība kļūst par destruktīvu rīcību attiecībā pret
valsti, un sagrauj to. Savukārt nacionālā valstī tiek pārstāvētas
visas sociālas grupas, un savstarpējas sadarbības rezultātā
veiksmīgi konkurē ar citām valstīm. Tik vien vajadzīgs kā veicināt
tautas kopības apziņu šādā valstī, un tauta pati visu
izdarīs…
Un nu atpakaļ pie neiecietības (pret
cittautiešiem) . Tā veidojas valstīs, kuras nav nacionālas, bet
tautai vēl ir kāda kopības apziņa un vēlme veidot savu valsti.
Valsts taču tiek veidota lai aizsargātu savējos pret svešiem (sk.
augstāk), taču ja tā nekalpo šim mērķim, tad tauta pati cenšas sevi
sargāt. Cittautietis taču ir no citurienes. Viņš ir ieradies šeit
lai konkurētu ar maniem tautiešiem, ar mani – tā domā normāls
nacionālas valsts pilsonis. (Un es šeit nedomāju tūristus. To
piemetinu, jo gara acīm jau redzu komentārus kas tiktu pievienoti
zem šī raksta, ja es šo apstākli īpaši neizceltu…) Ja reiz tie
cilvēki kuŗiem valsts pilsoņi it kā ir uzticējuši varu rūpēties par
kopīgo valsti neko nedara lietas labā, tad pilsoņi organizējas
paši. Kļūst neiecietīgi pret svešajiem konkurentiem. Taču pavisam
dīvaini šķiet, ka varu turošie cilvēki sāk norādīt pilsoņiem ko tie
drīkst, un ko nē. Pret svešu zemju viesstrādniekiem esot jābūt
iecietīgiem, viņi esot mums vajadzīgi, okupanti, kolonisti un viņu
pēcnācēji esot mūsējie, cilvēkiem būtu nepieciešams mainīt savu
viedokli, utt. Es pat nepieminēšu visu… Lūk, tas jau liecina par
to, ka šie valsts varu turošie cilvēki ļaunprātīgi izmanto šo varu
lai īstenotu kādas citas – ārpus konkrētās valsts stāvošas varas
intereses.
Un šī atziņa izskaidro arī to, kādēļ
latvietis Latvijā nav saimnieks savā zemē, nav un nav ne
pārticības, ne pārējais pēc kā tīko cilvēki. Mēs tik vien drīkstam
noteikt valsts dzīvē kā aiziet uz vēlēšanām un nobalsot par kādu
kas mūsu intereses nepārstāvēs, jo tie, kas tās varētu pārstāvēt
jau laikus ir nobīdīti malā. Vara taču neļaus to sev atņemt. Un
neļaus jebkuŗiem līdzekļiem. Mēs drīkstam atļautos datumos
pavicināt karogu, aizdegt svecīti, Ja to darām neatļautos datumos,
tad vara tūlīt sarīda tos tautiešus kas ir noticējuši varas
godaprātam pret tiem kas tam netic. Tie, kas netic esot ļaunie
radikāļi.
Vara manipulē ar cilvēku prātiem lai
īstenotu mērķus kas nav saistīti ar tautas mērķiem. Tādēļ
atcerēsimies – neticam tam ko mums par iecietību stāsta politiķi un
pērkami jeb maldus domājoši žurnālisti, neticēsim tam ko stāsta no
citām zemēm finansētas it kā vietējās organizācijas. Neticēsim tam
ka šobrīd Latvija ir neatkarīga, ja zinām ka dažādi starpvalstu
organizāciju likumi un līgumi ir pārāki nekā Latvijas Satversme.
Atcerēsimies, ka Tikai pašiem organizējoties sevis aizstāvībai mēs
varam kļūt saimnieki savā zemē. Darīsim visu iespējamo lai vara
būtu atkarīga no mums nevis mēs no varas. Sāksim domāt par to kā to
panākt. Dalīsimies savās pārdomās ar citiem. Būsim konstruktīvi
neiecietīgi pret tiem kas mums traucēs (tādi noteikti
būs)
Par brīvu, neatkarīgu un latvisku
Latviju.
