Iepriekšējā nedēļa pagājusi galvenokārt notikušo vēlēšanu noskaņā, jo skaitītas balsis un domāts par nākamās koalīcijas izveidi. Es pirms šī notikuma gan biju norobežojies no priekšvēlēšanu aģitācijas, jo visi tikai kaut ko sola, lai gan zina, ka to tāpat nevarēs izpildīt.
Priecājos par apvienības “Vienotība” panākumiem, jo tas ir politiskais spēks, kurā arī pats iesaistījos. Nevar prognozēt, kā viss turpmāk veidosies. Labi būtu, ja izdotos panākt partiju vienotību, bet tas laikam viegli nebūs. Grūti pateikt, kas valstī šobrīd vairāk vajadzīgs — stabilitāte vai pārmaiņas. Mani vairāk satrauc tas, ka mums joprojām nav ilglaicīgas programmas — kas tad ir galvenās prioritātes. Tagad tā ir viena — kā “savilkt” budžetu un labāk izskatīties aizdevēju acīs. Varu tikai piekrist apgalvojumam, ka Latvija ir viena no Eiropai paklausīgākajām valstīm, un tas ir ļoti skumji. To izteikti var just mūsu ierēdniecībā un birokrātiskajā sistēmā. Naudas lietās, protams, sīkumainībai ir jābūt, bet līdzšinējā pieredze rāda, ka cilvēciskā faktora tajā vispār nav. Turklāt jebkurā brīdī cilvēki viens otru ir spējīgi nodot.
Aizvadītajā nedēļā daudzviet pasaulē lielāku uzmanību pievērsa vides jautājumiem. Svētdien bija Vispasaules zaļo darbu diena, kad iedzīvotājus aicināja dzīvot “zaļāk”. Vides sakārtošanā lielu ieguldījumu dos arī SIA “Vidusdaugavas SPAAO”. Projekta izmaksas ir 14 miljonu latu, kas jāapgūst divos gados. Saistībā ar to šobrīd piecās vietās notiek būvniecība. Mežārē top sadzīves atkritumu glabāšanas poligons, bet Aizkrauklē un Madonā — šķirošanas un pārkraušanas stacijas. Madonā būs arī speciāli iekārtots kompostēšanas laukums, lai pilsētā varētu racionāli izmantot nobirušās lapas un citus bioloģiski noārdāmos atkritumus. Tāds pats laukums būs arī Mežārē, kurp vedīs bioloģiski noārdāmos atkritumus no Jēkabpils reģiona. Šobrīd mūsu speciālisti strādā, lai veidotu saikni starp esošajiem komunālo pakalpojumu sniedzējiem un SIA “Vidusdaugavas SPAAO”. Visa darbība atkritumu apsaimniekošanā jāsasaista kopā. Paralēli tam notiek sarunas ar bankām par kredītu būvniecības pabeigšanai. Jādomā arī par poligona uzturēšanu, jo līdzekļi projektā ir tikai tā izveidei. Darba gaitā rodas dažādi neparedzēti jautājumi un lietas, kas jāatrisina, tomēr kopumā viss veiksmīgi virzās uz priekšu. Līdz šim ar visu esam tikuši galā. Pēdējās sarunās Vides ministrijas pārstāvji izteica vēlmi, lai poligona izveidi pabeidzam jau šogad, kaut tas paredzēts tikai nākamgad. Šāda steiga var radīt papildu problēmas.
Aizraujoši ir vērot poligona izveides gaitu. Milzīgs izskatās tā laukums 5,4 hektāru platībā. Kad šajā vietā sākās rakšanas darbi, bažījos, kā to spēs sakārtot, tomēr viss ir labi. Šobrīd strādnieki veido poligona “bļodu” — ieklāj īpašu plēvi un ierīko liekā šķidruma novadīšanas sistēmu. Esmu redzējis, kas no atkritumu masas izdalās jau strādājošajos poligonos — melna darva, kurā iespējams atrast visus ķīmiskos elementus no Mendeļejeva sistēmas. Vecajās izgāztuvēs tas viss nonāca zemē, bet modernajos poligonos šo šķidrumu attīra caur filtriem.
Nevaram cerēt, ka ikdienā atkritumu kļūs mazāk, tomēr arvien vairāk pilnveidojam to šķirošanas, glabāšanas un pārstrādes sistēmu. Šķirot atkritumus tik un tā vajadzēs, bet plastmasu un papīru varēs nedalīt. Arī izejvielu otrreizējā pārstrāde attīstās arvien veiksmīgāk. Mežāres atkritumu poligons ir pēdējais, kas jāpabeidz, jo pārējie deviņi Latvijā jau darbojas. Tālāk viss atkarīgs no mūsu apziņas — mest zemē vai nodot atkritumus šķirošanai un pārstrādei. Paredzēts, ka ar laiku vismaz 70 procentu atkritumu nonāks otrreizējā pārstrādē. Līdz tam vēl jāpagaida, tomēr ar laiku tas tā būs. To pierāda Ziemeļvidzemes piemērs, kur ir acīm redzami panākumi. Pašvaldībās ir atkritumu šķirošanas laukumi, un cilvēki tos izmanto. Nākotnē šādus laukumus vajadzētu ierīkot ikvienā pašvaldībā.
Šobrīd Latvijā domā par depozīta sistēmas ieviešanu stikla un plastmasas tarai. Tā ir laba doma, bet ir mūsu un citas līdzīgas organizācijas, kas šo taru jau vāc un šķiro. It kā abiem projektiem piesaistīta Eiropas Savienības un Latvijas valsts nauda, tomēr tie ir konkurējošās pozīcijās. Ja viens plauks, otrs grims. Tas jāpārdomā rūpīgāk. Katra atkritumu šķirošanas līnija tomēr maksā pusotru miljonu latu.
Satraukumu izraisīja dabas katastrofa Ungārijā. Esmu pārsteigts, ka vienā vietā var uzkrāt tik daudz toksisko atkritumu! Kamēr to visu savāks un likvidēs piesārņojuma sekas, noteikti paies gadu desmiti. Dīvaini, ka neviens nenosauc kompāniju, kam šī rūpnīca pieder. Acīmredzot tā nav vietējā. Sākumā jau ikviena valsts priecājas par investīcijām, bet visus riskus neizvērtē. Līdzīgi kā dāņi vēlas Latviju pārvērst par cūku audzēšanas zemi. Mežārē arī gribēja būvēt lielu cūku kompleksu, ko iedzīvotāji sākumā atbalstīja. Pēc tam gan attapās. Daba no tā neciestu, bet mūsu komforts gan.
Aizvakar Klintainē atklāja Pļaviņu novada tradīciju zāli, arī es apmeklēju šo sarīkojumu. Tradīciju zāle ir pašvaldības ēkā, un es priecājos, ka tas viss kopumā veidojas par tādu kā kultūras centru. Pirms pašvaldību apvienošanās šķita, ka nomales paliks novārtā. Tomēr tā nav. Arī Pļaviņu novada pašvaldībā nav agrākās šķelšanās. Var raitāk strādāt un pieņemt lēmumus. Vienīgi jācer, ka Saeimas vēlēšanu rezultāti neradīs citu noskaņu.
Turpinu jūsmot par skaisto rudeni un dabu. Ik rītu veros ainavā no savas mājas logiem uz Daugavas malu, lai redzētu, kas mainījies, kā kokiem iekrāsojas lapas. Mums ir paveicies, ka dzīvojam tik skaistā vietā, kādu Latvijā netrūkst.
