Jēkabpilieti Vili Simanovu, cilvēku, kurš izglāba dzīvību un saņēma balvu “Latvijas lepnums 2008”, tiesā par savas astoņgadīgās meitas slepkavību. Lietu izskata Zemgales apgabaltiesas Aizkraukles pastāvīgajā sesijā, taču tiesas prāva kārtējo reizi atlikta, jo nebija ieradušies liecinieki.
Pirmā tiesas sēde notika augusta beigās. “Tas nebija tīšām darīts, nebija iepriekš nodomāts, nezinu, kas man bija noticis,” pirmajā sēdē raudot sacīja apsūdzētais. Pēc liecinieku nopratināšanas tiesa secināja, ka nepieciešams uzklausīt arī Alises māti, kā arī viņas un Viļa Simanova pieaugušos bērnus un prokurora ieteikto liecinieku — Simanova kaimiņu.
Mātes asaras
Vilis Simanovs tiesas zālē sēdēja aiz restēm — zilā sportatērpā, iesirmiem deniņiem, dzimumzīmi zem kreisās acs. Seja nopietna, saspringta, viņš skatījās pa logu — ārā bija skaidra, saulaina oktobra diena. Tiesas zālē ienāca maza sirma večiņa — apsūdzētā māte, apsēdās pirmajā rindā, skatījās uz dēlu, klusēja un sāka raudāt. “Neraudi,” aizsmakušā, klusā balsī apsūdzētais sacīja mātei, un viņam acīs bija asaras. Māte slaucīja asaras un kaut ko čigānu valodā stāstīja. Ienāca vēl kāds romu tautības vīrietis, ļoti līdzīgs Vilim, acīmredzot brālis. Apsargi apsauca runātājus. Kad ieradās advokāts, prokurors, tiesnesis, lietas izskatīšana varēja sākties.
Viegli nav
nevienam
Lietas izskatīšana neieilga, jo nebija ieradušies liecinieki un Alises māte Ieva, kura patlaban ir Anglijā. Viņa pa faksu atsūtījusi iesniegumu, kurā lūgusi tiesu nepieņemt spriedumu, kamēr viņa nav liecinājusi un pārcelt prāvu uz 2011. gada janvāri. Ieva grib liecināt, bet tiesas procesā piedalīties nevēlas. Tiesnesis paziņoja, ka nākamā prāva notiks 2010. gada
29. novembrī.
Sēdes beigās Simanova māte lūdza apsargiem atļauju atvadīties no dēla. Nedrīkst. Tomēr māte raudot metās pie restēm, raudāja arī Vilis un viņa brālis. Smagi ir visiem. Māte gribēja Simanovam iedot kabatlakatiņu, taču apsargi, to apskatījuši, neatļāva. Uz mazā auduma gabaliņa bija redzamas kādas rakstu zīmes, ornamenti.
Kā Vilis Simanovs, kurš pirms diviem gadiem saņēma balvu “Latvijas lepnums” par cita dzīvības glābšanu, nokļuva uz apsūdzēto sola par savas meitas slepkavību? Viļa Simanova dzīvesstāsts mudina padomāt par to, cik tumšs un neizdibināms akacis ir cilvēka prāts. Varbūt šoreiz īsti vietā būtu teikt — neprāts? Cilvēks, kurš nedomājot riskē ar savu dzīvību, glābjot otru, spēj arī nogalināt. Vistuvāko, vismīļāko.
Sūdzējās par
vardarbību
Šis stāsts ar traģiskajām beigām sākās dienā, kad satikās latviete Ieva (vārds mainīts — aut.) un romu tautības vīrietis Vilis. Viņš bija šķīries, ar iepriekšējo sievu bija bērni, kurus vīrietis vēlējās audzināt pats. “Čigāni bērnus neatdod,” jau pēc traģēdijas teica Viļa brālis Miķelis. Ievai no iepriekšējām attiecībām bija meita. Iespējams, sākumā jaunajai ģimenei klājās labi. Piedzima Alise, pēc tam pasaulē nāca dēliņš. Lai arī teju visi kaimiņi Vili raksturo kā mierīgu, nosvērtu cilvēku, kurš alkoholu nelieto, tomēr ģimenē sākušās nesaskaņas un kāda kaimiņiene apgalvoja, ka Vilis Ievu esot sitis. Pērn sieviete sūdzējusies par Simanova uzvedību un vērsusies policijā ar iesniegumu, ka Vilis viņu piekāvis. Mēnesi Alises māte pavadījusi krīzes centrā — informēja Jēkabpils novada domes priekšsēdētājs Leonīds Salcevičs. Pēc tam sieviete ģimenē vairs neesot atgriezusies.
Tikai bērnu dēļ
dzīvojam
Ievas vecākā meita jau ilgāku laiku dzīvoja Anglijā, mācījās koledžā. Cerot uz labāku dzīvi, iespēju nopelnīt iztiku sev un bērniem, Ieva ar mazo dēliņu devās uz Angliju. Alise palika tēva apgādībā. Meitene septembrī bija sākusi skolas gaitas, un klases audzinātāja Alisi raksturoja kā apķērīgu, jautru, sabiedrisku meiteni, bet Vili kā ļoti rūpīgu un mīlošu tēvu. Vēl nedēļu pirms baisā notikuma Alise zīmējusi tēti un māmiņu laimīgus kopā.
Aprīļa beigās Ieva ieradusies Latvijā, lai meitenīti vestu sev līdzi, un bāriņtiesā kārtojusi nepieciešamos dokumentus. Vilis pretojies meitas aizvešanai un draudējis, ka rīkosies, ja meitu vedīs projām. 2008. gadā intervijā laikrakstam “Diena” Vilis Simanovs atzina, ka viņa tautiešiem čigāniem bērni un ģimene ir lielākā vērtība. Viņš ar lepnumu stāstīja, ka vecākā meita mācās vidusskolā, bet jaunākajai ir tikai pieci gadiņi. “Tas taču ir bērniņš, pats dārgākais, kas vecākiem ir. Tikai bērnu dēļ mēs dzīvojam,” pirms diviem gadiem intervijā atzina Vilis Simanovs.
Gribēja gan mammu, gan tēti
Vilis bija liedzis Ievai apciemot meitu mājās, tāpēc māte devās uz skolu. Tajā dienā Alisei sāpējis vēders, un tēvs viņu bija aizvedis pie ģimenes ārsta. Tās pašas dienas pēcpusdienā Alise un abi vecāki jau tikās bāriņtiesā. Katrs savā kabinetā konsultējās par bērna turpmāko dzīvesvietu, katrs no vecākiem gribēja, lai bērns dzīvo pie viņa, savukārt ar Alisi runāja psihologs. Viņa secinājums bija lakonisks — meitene mīl abus vecākus un vēlas, lai viņi dzīvo kopā. Tā bija mazās Alises mūža pēdējā diena. Naktī Jēkabpils policijas iecirknī atskanēja telefona zvans. Satraukta sievietes balss vēstīja, ka viņas bērna tēvs esot zvanījis un teicis, ka nodūris mazo meitu, bet māju aizdedzinājis. Policija Vili aizturēja nākamās dienas vidū — 30. aprīlī.
***
Pēc šādiem traģiskiem gadījumiem cilvēki, kuri tieši nav vainojami notikušajā, tomēr nereti vaino sevi, mokās pašpārmetumos, kā būtu, ja būtu. Kā būtu, ja Alises māte nebūtu braukusi uz Angliju, ja bērns pieaugušajiem nebūtu jādala, ja pieaugušie vispirms domātu par bērnu, par viņa jūtām un materiālo labklājību? Ja vecākiem nevajadzētu doties strādāt ārpus Latvijas, lai varētu nopelnīt iztiku, ja… Taču tas viss ir lieki — meklēt bez vainas vainīgos, mocīties pašpārmetumos, jo notikušo par nebijušu nespēj vērst nekas.
Pavasara nakti, kad notika traģēdija, ilgi neaizmirsīs ne ugunsdzēsības un glābšanas dienesta, ne policijas darbinieki, un mūžam to atcerēsies noslepkavotās meitenītes māte, tuvinieki. Un, protams, Alises tēvs. Kāds ir adekvāts sods par slepkavību? Nekāds cietumsods meitenei dzīvību atdot nespēs. Tagad var tikai aizlūgt par mazo Alisi un viņas tuviniekiem, kuriem notikušais jāpārdzīvo un jāspēj dzīvot tālāk.
