“Ja raugāmies no psiholoģijas zinātnes redzespunkta, ir ļoti daudz teoriju par to, kas un kāds ir cilvēks. Kā savā starpā esam salīdzināmi, sagrupējami, vai esam ekstraverti vai introverti. Ir vesela gūzma ar Rietumu un krievu psihologu uzvārdiem, kuri veltījuši savas dzīves, pētot un veidojot tipoloģiju teorijas. Bet ir vēl kāds uzskats, kam arī es piekrītu, — cilvēks piedzimstot ir kā milzīgs potenciāls, un dzīves laikā viņš galvenokārt mācās atspoguļot apkārtējo realitāti, kas ienāk viņa pasaulē, — zaļojošu koku, iespējams, dusmīgu brāli, priecīgu māsu, raudošu māmiņu, vardarbīgu tēvu. No tā rodas priekšstats, kādi likumi un noteikumi ir, kādas ir attiecības, kā sevi izrādīt pasaulei un kā pasaule ienāk manī,” stāsta psiholoģe
I. Birkmane. Viņa ir pārliecināta, ka cilvēks ir nemitīgā mijiedarbībā ar apkārtējo, dalot pārējiem, piemēram, savas domas, priekus un bēdas. Jautājums vien, vai apzināmies, kas ar mums notiek, un vai spējam šo procesu kontrolēt.
Kā raustāma
lelle
“Tēlojot lielos vilcienos, cilvēks ir apziņa. Kā zīmējums, kas sastāv no tā, ko salieku prātā un ko izjūtu ar savām emocijām. Apziņai piemīt neierobežots potenciāls, virzošais un radošais spēks. Spēju gan priecāties, gan bēdāties, kaut ko radīt un sagraut. Esmu kā visums — viss kas. Tomēr, ja neapzinos, ka man ir izvēle, kļūstu kā lelle ar diedziņiem, ko rausta vai nu prāts, vai emocijas. Skrienu pa labi un kreisi. Savukārt, ja apzinos, ka esmu apziņa ar savu izvēli, kas nākusi pasaulē, lai izdarītu kādas, visdrīzāk, pozitīvas, izmaiņas, vairs neraustos, bet stāvu stingri pārliecībā, ka esmu spēks. Tad apkārtējo īstenību spēju vērst pozitīvā virzienā, nebūdams pakļauts prātam vai emocijām,” arī savu dzīves nostāju skaidro I. Birkmane.
Domām piemīt spēks
Cilvēks ir veidots arī tā, ka dalīšanās ar savu iekšējo pasauli viņam ir eksistenciāli nepieciešama. “Tāpat kā jātop apmainītai enerģijai, ūdenim upēs un ezeros, lai tas nesastāvētos, tāpat man jādalās visās lietās, kas es esmu. Te gan jāprecizē — nevis jādalās, bet mēs jau dalāmies, jo tas notiek pats par sevi. Piemēram, nepārtraukti dalos ar to, kā jūtos, — caur savu aromātu, mikrokustībām, balss intonāciju. Arī ar domām, kaut nespējam to formulēt un verbalizēt. Tomēr, ja pieņemam, ka darbojas lietu nezūdamības likums, kāpēc lai mēs uzskatītu, ka domas kaut kur pazūd, ka tās ir kas privāts un paliek vienīgi manā galvā? Nē, domas ir kas daudz plašāks, “visumiskāks” un netveramāks, kas nāk ar savu potenciālu, spēku un enerģētiku. Iespējams, mums grūti ar zinātniskiem paņēmieniem to izskaidrot, jo nav instrumenta, ar ko izmērīt domas. Taču ne velti Renē Dekarts sacījis savu spārnoto teicienu: “Domāju, tātad esmu!”, ” turpina psiholoģe, piebilzdama, ka domas tāpat kā emocijas tomēr sniedz nepilnīgu informāciju, taču tās ir svarīgi apzināties. “Apkārtējā vidē un sabiedrībā izpaužos atkarībā no tā, kā emocijas ar mani manipulē. Piemēram, ja izjūtu dusmas, bieži vien izvēlos nekontaktēt ar citiem vai daru to agresīvi.”
Sevis svinēšana
Lai nekristu par prāta vai emociju manipulāciju upuriem, nozīmīgi apzināties ne tikai to, ka lietas savstarpēji saistītas, bet arī savu iekšējo pasauli, fizisko ķermeni un tā kustības, savu potenciālu. “Kad to saprotam, mums vairs nekas nav īpaši jādara, piemēram, jāapņemas kādu iepriecināt. Viss notiek pats no sevis. Tā ir milzīga atbrīvošanās izjūta, sevis svinēšana, kad apzinos savu veselumu. Kamēr tā nav, veidoju stratēģijas, plānoju nākamos gājienus un manipulācijas, lai izlemtu, kā labāk rīkoties, — izrādīt prieku vai tomēr nepriecāties?” tēlo Inga.
Meklējam verbālu apstiprinājumu
Ceļš uz šā veseluma jeb pilnības apzināšanos dažkārt ir ļoti garš. “Mēs visi esam procesā, mācāmies no savas pieredzes, reālajām darbībām un to sekām. Desmit reižu mazgāsi veļu un vienpadsmitajā sapratīsi, ka vairs to nevēlies,” teic I. Birkmane, norādīdama, ka cilvēkam bieži vien jāiziet cauri arī tā saucamajai apstiprināšanas fāzei, kad viņš meklē verbālu apstiprinājumu visam, ko dara. “Tas rada drošības izjūtu, ja, piemēram, dzirdi no sava partnera, ka viņš tevi mīl. Tomēr, jo tālāk esam tikuši ceļā uz pilnību, jo mazāk apstiprinājuma mums nepieciešams — jūtam tāpat. Ideāli būtu, ja mums vispār nevajadzētu runāt par mīlestību, kas parasti izvēršas attiecību skaidrošanā, bet vienkārši to realizēt. Sūtīt ļoti daudz labu domu, tā vietā, lai jautātu: “Vai tu mani mīli?”, piemēram, sacītu: “Man patīk, kā tu risini problēmas. Paldies, ka pagatavoji man vakarā tēju. Ko labu es varētu tev izdarīt?”. Šādām attiecībām piemīt pavisam cita kvalitāte,” pārliecināta Inga, novēlot katram atrast šo pilnību.
