“Par mani nerakstiet, bet par meitenēm gan, tik daudz laba man darījušas,” saka Jānis Odiņš no Aizkraukles pagasta “Lejas Kuzmu” mājām. “Viņas pie manis nāk bieži — sakopj māju, atnes produktus, pagatavo ēdienu un pat nopļauj zāli.”
Baltas rozes un krizantēmas
“Esmu prasījis, kāpēc viņas to dara? Viņas man atbild: “Gribam un nākam!”. Parunājamies un kādreiz pajokojam. Labi vien ir, ka pie manis atnāk, ko es viens te nīktu?” teic Jānis Odiņš. “Sieva Dzidra pagājušajā gadā aizgāja viņsaulē…”
Ar viņu Jāņa kungs bija kopā no 1952. gada — nosvinētas sudrab-kāzas, bet līdz zelta kāzām nedaudz pietrūcis.
Jāņa kungs arī pats prot labi gatavot. Reiz kāda viešņa ļoti slavējusi viņa sautētos kāpostus. Tagad spēka maz un labi, ka meitenes pasaimnieko arī virtuvē.
Viesistabā uz galda garas baltas rozes, bet priekšnamā — baltu krizantēmu pušķis. “Tās man meitenes uzdāvināja 81. dzimšanas dienā — tik skaistas dzimšanas dienas vēl nekad nebija bijis, es pat apraudājos,” teic sirmgalvis, un viņam acīs sariešas asaras.
Kas tad tik skaists šoreiz bija? “Meitenes bija sarunājušas Antru Ķimeni — viņa tik skaisti spēlēja ģitāru un dziedāja…” atklāj sirmais dārznieks.
Kuras tad ir tās meitenes? Izrādās — pensionāres Rasma Kliņģerīte, Mirdza Eglāja un Aina Podvinska, savulaik visas strādājušas dārzniecībā Odiņa kunga vadībā.
Augļukokus nogāž viesuļvētra
“Mūsu ģimenes ar Odiņu ģimeni sāka draudzēties 1960. gadā, kad Dzidra un Jānis savās jaunības dienās pārcēlās uz Aizkraukles pagastu, un draudzība mūs saista visus šos gadus. Tagad Dzidras vairs nav, bet jāpalīdz,” atklāj Rasma Kliņģerīte. “Kolhoza laikā Jānis bija ļoti labs brigadieris un dārznieks, gādāja par augļudārzu.” Tieši Jāņa Odiņa laikā augļudārzs kolhozam deva ienākumus.
“Tagad augļudārza vairs nav — nesen viesuļvētra nogāza,” saka Jānis Odiņš. Viņš atceras, ka bijis daudz un grūti jāstrādā. Ja prot saimniekot, ābeles ražu dod katru gadu. Tas ir grūti, bet iespējams. Pats gan neesot dārzu stādījis, tikai kopis. Viņš toties ir iestādījis liepu rindu Aizkrauklē, Spīdolas ielā, kas tur zaļo vēl tagad. Par to ir prieks.
“Nācās arī pārstādīt agrāk dēstītās liepas, jo tās bija par dziļu, nīkuļoja. Kad raku ārā, garāmgājēji man aizrādīja, kāpēc es rokot, kokus postot, laikam domāja, ka es pārāk jauns un neko neprotu. Bet man jau bija agronoma diploms. Toreiz Aizkraukles vietā bija krūmiem aiz-augusi purvaina vieta.”
24 māsīcas un brālēni
“Esmu dzimis Raunas pusē,” stāsta Jāņa kungs. “Tēvs bija
stingrs, māte — laba, lai gan par blēņām uzšāva ar žagaru. Es gan skrēju par māti ātrāk, un viņa mani nevarēja noķert. Blēņas vairs neatceros, bet bērniem jau visādas ienāk prātā. ”
Tēvam bijuši septiņi brāļi un trīs māsas, bet Jānim — brālis, divas māsas, 24 māsīcas un brālēni. Kad vecāki strādājuši tīrumā, bērni atstāti turpat lauka malā. Pie radiem ciemos braukuši ar zirgu, tās bijušas sirsnīgas tikšanās.
Daļa dzīves pavadīta Ulmaņlaikā. “Toreiz biju puika, un noteicējs pār mani bija skolas direktors un skolotāji, nevis otrādi, kā tagad. Bija disciplīna un respekts, mēs nevarējām ar skolotājiem izrēķināties un viņiem sliktu darīt, tas pat prātā nenāca. ”
No sešiem gadiem gana govis
“Tēvam kopā ar mežu bija 50 hektāru zemes, viņš visu ko audzēja, tā jau no mazām dienām iepazinu lauku darbus. Patika vai nepatika, bet bija jāstrādā tad, kad to vajadzēja. Jau no sešiem gadiem ganīju govis un aitas, manā ganāmpulkā bija 13 govju. Palīdzēja suns, viņš vienmēr zināja, kas jādara un kad lopi jādzen mājās.”
Jānis gribējis mācīties tehniskas lietas un bijusi doma reiz strādāt VEF rūpnīcā. Arī māte viņu slavējusi: “Tu vienmēr visu tik labi proti salabot!”. Brālēnam Rīgā bija liela siltumnīca, laba dārzkopja izglītība, viņš visus lauku darbus prata un pierunāja Jāni iestāties Bulduru dārzkopības tehnikumā. “Brālēns teica: “Kur tu citur iesi, kur skriesi?”. Pakļāvos, manā vietā izlēma cits. Man tagad liekas, ka labāk būtu bijis, ja es ar dzelžiem būtu ņēmies.”
Skolotājs klasē basām kājām
Tomēr Bulduru laiku viņš atceras kā labu un vērtīgu, iemācījies daudz. “Kad skolotājs iestājeksāmenā klasē ienāca basām kājām, likās jocīgi, tomēr tas bija laiks, kad vajadzēja taupīt apavus vai arī to nebija. Toreiz pavasaros un vasarās arī mēs staigājām basām kājām,” stāsta Jāņa kungs.
Bijuši arī skumji un baiļu pilni brīži — 1949. gadā klasesbiedrs uz Sibīriju aizvests tieši no skolas sola.
Bulduros Jānis 1950. gadā ieguvis agronoma — jaunākā dārznieka diplomu. Toreiz visi absolventi norīkoti darbā kolhozos par agronomiem. “Sākumā strādāju Taurenē, kur arī iepazinos ar sievu Dzidru. Bija daudz jāstrādā, un Hruščova laikā nācās audzēt arī kukurūzu, lai gan Latvijā to sākumā nemaz neprata.”
Ik pēc pieciem gadiem Bulduros ir absolventu salidojums, un Jāņa kungs uz tiem allaž ir braucis, vienīgi šovasar juties saguris.
Ziemassvētkos jārāda pase
“Taurenē bija jāuzmanās no čekistiem. Reiz 23. decembrī svinējām sievas dzimšanas dienu, taču čekists nosūdzēja, ka mēs svinam Ziemassvētkus. Nācās rādīt sievas pasi, lai mūs attaisnotu. Tas bija laiks, kad čekisti staigāja ar pistolēm un lielījās: “Es tevi varu nošaut, un man par to nekas nebūs!””
Jāņa kungs strādājis arī citur, bet pēc desmit gadiem abi pārcēlušies uz Aizkraukles pusi. Arī Aizkraukles kolhozā bija daudz jāstrādā, toties nebija tādu vajātāju, kas ik uz soļa izsekoja un noklausījās sarunas.
Toreiz vasarās daudz palīdzējuši skolēni. “Mums bija laba sadarbība ar Skrīveru vidusskolas skolotāju Leonīdu Antonu — viņš ar skolēniem brauca palīgā, reizēm pat dzīvoja uz vietas teltīs. Viņš bija stingrs un prasīgs — tiem, kuri visu kārtīgi nepadarīja, uz mājām Skrīveros bija jāiet kājām, un skolotājs gāja kopā ar viņiem.”
Brāli neredz
pusi dzīves
Kara laikā Jāņa kungs izšķirts ar brāli Leonu — viņu iesauca vācu armijā, bet vēlāk viņš patvērās Anglijā, kur iepazinās ar anglieti un apprecējās. “Ilgus gadus brāli nebiju redzējis. Tikai sākoties Atmodai, viņš varēja atbraukt uz Latviju, uz Aizkraukli, tad arī satikāmies. Lai arī tik daudz gadu bija pagājis, brāli pazinu. Anglijā gan neesmu bijis. Man jau liekas, ka brālis ir vēl lielāks dārznieks nekā es — fotogrāfijās redzēju, ka viņa mājas apkārtne ir vienās rozēs.”
Lielāks darītājs nekā runātājs
“Kādreiz gribēju, lai man ātrāk aprit 18 gadu, ap 40 gadiem vēlējos, kaut man atkal būtu 18, bet tagad gribētu, lai man ir 60,” teic Jāņa kungs.
Par ko dzīvē ir bijis vislielākais prieks un gandarījums? “Ja es būtu paveicis ko redzamu valsts labā, būtu guvis lielus panākumus, tad varētu priecāties un lepoties, bet esmu tikai strādājis vien,” atbild Jānis Odiņš. Viņam ir skumji, ka ģimene nav bijusi bērniem svētīta.
“Viņš vienmēr ir lielāks darītājs nekā runātājs,” atzīst viena no nosauktajām “meitenēm”. “Gan kļūdījies, gan slavēts. Ja ko ieņem galvā, izdara tā, kā nolēmis.”
