Lasīju, ka vispareizāk naudu ieguldīt bērnos un ceļojumos. Tā arī cenšos darīt un rīkojos pēc principa — neatliec uz rītdienu to, ko vari izdarīt šodien, jo rītdienas var nebūt vispār vai tā var būt tik slikta, ka labi, ja pietiks maizes.
Vājprātīgais un ģēnijs
Tūristu autobusa zilais maršruts ved pa dienvidu daļu, sarkanais — pa pilsētas ziemeļu rajonu. Jau pavēlā pēcpusdienā pārsēžos sarkanajā un dodos apskatīt slavenā arhitekta Antonio Gaudi (1852. — 1926.) meistardarbus.
1878. gadā Gaudi kļuva par diplomētu arhitektu. Parakstot diplomu, direktors teicis: “Esmu atradis vājprātīgo vai ģēniju.” Arhitektā mājojuši abi — par to liecina viņa darbi. Aplūkojot Gaudi būvētās dzīvojamās ēkas Casa Batl-lo un Casa Mila jeb Pedrera (latviešu valodā — akmeņlauztuves, jo akmens bluķus veda un apstrādāja tieši celtniecības vietā, ielu pārvēršot par akmeņlauztuvi), liekas, ka esi pasaku valstībā. Visdīvaināko formu balkoni, fasādes, jumti, skursteņi, klāti daudzkrāsainām flīzēm, dīvainas kāpnes un soli — tas viss rada sirreālu iespaidu. Par to Gaudi izsmēja, par viņu zīmēja karikatūras, un vēl šodien arhitektūras pārvalde oficiāli nav pieņēmusi pēdējo ēku, arī honorāru par to Gaudi nav saņēmis.
Tādēļ viņš visam “uzspļāva” un pievērsās tikai Svētās Ģimenes katedrāles (Sagrada Familia) celtniecībai.
Tolaik Barselonā aktīvi darbojās brālība “Svētā Jāzepa pielūdzēji”, kura protestēja pret mašīnu izplatību, vēlējās tautu pievērst vienkāršai dzīvei, par visu augstāk godājot Dievu un ģimeni. Šī biedrība arī sāka celt katedrāli, mainījās arhitekti, līdz beidzot 31 gada vecumā pie tās ķērās Gaudi un turpināja to līdz savai nāvei 1926. gadā, kad viņu sabrauca tramvajs. Gaudi bija labi apguvis arī dabaszinības, fiziku, tāpēc būvniecībā izmantoja augu uzbūves principus, un katedrāle izskatās neparasta. Ugunsgrēkā sadega katedrāles rasējumi, trūka līdzekļu, tādēļ celtniecība turpinās vairāk nekā 100 gadu, bet galu vēl neredz, un nav jau arī kur steigties, jo Gaudi reiz esot teicis, lai nesteidzas ar katedrāles pabeigšanu, jo Dievam laika esot pietiekami.
Pasaulē garākais
akmens sols
Barselonā noteikti ir jāapmeklē Guela parks. Tā simbols ir keramikas zvīņām klāts pūķis, neparastu akmens kolonnu mežs, pasaulē garākais akmens sols, kas klāts krāsainām flīzēm. Tur priekšnesumus sniedz mākslinieki, muzikanti, kalnā var baudīt burvīgu pilsētas skatu. Uz Tibidabo kalnu jābrauc autobusā, pēc tam speciālā zilā tramvajā un ar funikulieri līdz Svētās Sirds baznīcai. No baznīcas augstākā torņa pilsētu vēro liela Jēzus Kristus statuja. Tur arī redzēju Barselonā vienīgo Ziemassvētku egli. Tibidabo kalnā ir īsta tūristu paradīze ar milzīgu atrakciju parku un visvarenāko skatu uz skaisto pilsētu un jūru.
Strūklaka ar zirgiem
Kādreizējais cietoksnis nojaukts un izveidots Citadeles parks, kurā ir milzīga grezna strūklaka, augšpusē rotāta ar zeltītu auļojošu zirgu trijjūgu. Tur ir arī zoodārzs, liels dīķis, pa kuru var pavizināties laivās, ģeoloģijas muzejs un Trīs pūķu baznīca. Apkārt palmas, puķes, augļu pilni apelsīnu un citronu koki. Netālu ir arī grandioza triumfa arka.
Zoodārzā negāju, bet apmeklēju akvāriju. Jūties tā, it kā būtu nolaidies jūras dzelmē. Visapkārt koraļļi, dažāda lieluma krāsainas zivis, bet, pats galvenais, turpat blakus un arī virs galvas peld haizivis. To visu var redzēt, esot stiklotā milzu tunelī.
Bez futbola kā zivs bez ūdens
Atsevišķs stāsts ir par futbola klubu “Barselona”, kam ir liela nozīme ne tikai Barselonas, bet visas valsts dzīvē. Barselonā ir lielākais stadions Eiropā ar 150 tūkstošiem skatītāju vietu. Tajā trenējas basketbola, hokeja un daudzas citas pieaugušo un jauniešu komandas. Spānija bez futbola ir kā zivs bez ūdens.
Tā kā Barselona izvietota stāvos pakalnos, tur ir laba vieta sportam. Skrējēju un velosipēdistu pilni parki un ielas. Velosipēdus var iznomāt velonomas punktos. Iemet monētu un rullē.
Ciena vecāka gadagājuma cilvēkus, un neatkarīgi no valsts piederības daudzos muzejos, ja uzrāda personu apliecinošu dokumentu, vecākiem par 60 gadiem ir ievērojamas atlaides.
Lai gan ūdens ir auksts, pludmalē drebinās simtiem sērfotāju un “zili melni” ar vējdēļiem ķer viļņus. Daži būvē smilšu pilis un skulptūras. Blakus nolikts trauciņš, kurā iemest kādu centu, ja gribi fotografēt.
Labākais, ko redzējis
Trijās dienās visu lielo pilsētu nevar apskatīt, bet tas ir labākais, ko esmu redzējis. Neaizbraucu arī uz Montseratas klosteri, jo tūrisma firmas tādus braucienus ziemā neorganizē, un turp jābrauc pašam ar metro, vilcienu un funikulieri. Barselonā ir astoņas metro līnijas, bet biļeti, kas der visos transportlīdzekļos un līdz Montseratai maksā 22 eiro, nekur nevaru nopirkt.
15. decembra rītā četros ceļos, lai dotos uz lidostu. Prāgā reiss uz Rīgu bija jāgaida tikai stundu, bet pats priecīgākais, ka satiku pazīstamu dāmu no Jaunjelgavas, kura lidoja mājās no darba Kiprā. Pasaule ir tik maza!
