Pilnībā piekrītu Ārijas Elksnes vārdiem: “Nenāciet klāt man rudenī, man rudenī jābūt vienai.” Ne tāpēc, ka nomāktu un kaitinātu cilvēki. Vienkārši rudens man ir ļoti īpašs dvēseles laiks, kad saasinās iekšējās izmaiņas, lai saklausītu un sadzirdētu vārdos neaprakstāmo. Lai gan rudenim cauri vijas smeldze, man patīk ļauties tā krāsu un notikumu bagātībai. Ražas laiks taču!
Rudens ir skaists. Ne tikai lapu zeltā un purpurā, bet īpašajā gaismā, kas krīt no tikai šim gadalaikam raksturīgā leņķa, laužas cauri pelēkajiem mākoņiem un pielijušajām lapām. Pievakarē debesis bieži vien ir melleņu zilas un krāsojas rozā. Stāvēt klusu un klausīties. Gājputnus, gaisa sanēšanu. Tā ir bauda!
Vienīgais, kas kaitina, ir auk-stums. Tas gan spēj pārvilkt strīpu visam skaistumam, jo gribas rauties čokurā, nodurt skatienu un koncentrēties uz siltumu. Bet nekas jau netraucē atrast piemērotu apģērba kārtu un siltāku segu. Man ļoti patīk vakaros uzvārīt kārtīgu krūzi vasarā vāktās zāļu tējas un ierušināties dīvānā pie iekurta kamīna. Kaķis murrā. Omulīgi! Neievaino ne sliktās ziņas televizorā, ne skaļie laikrakstu virsraksti. Man ir labi, un pasaule ir laba! Apbrīnot vai nīgrot ir mūsu pašu rokās!
