“Ir pamats būt mazliet nogurušam, jo siltās un karstās vasaras dienas prasījušas daudz kustību, enerģijas un dinamikas. Arī senais latvietis gaidīja rudeni, kad dārza darbi padarīti un novākta raža. Vēl līdz Mārtiņiem jāapstrādā zeme, un tad gan varēs atpūsties!” psiholoģe Ilze Āna tēlo rudenīgo noskaņu, kam raksturīgas arī skumjas. Sulīgi zaļais, plaukstošais un zeļošais iet bojā, pārvēršas dubļos un zūd, tā akcentējot arī cilvēka mirstību. Ne velti rudeni dēvē par veļu laiku, vairāk piemin nāvi un mirušos, kapsētās iededz dzīvo uguni un gādā mūžzaļos augus. Lai noturētu vitalitāti, kas šķiet izslīdam no rokām. Vai tiešām būtu pamats runāt par rudens depresiju?
Pietrūkst saules un gaismas
“Sakot vārdu “depresija”, ir tendence to pavilkt uz slimības pusi. Meklēt pazīmes, simptomus, veidus un cēloņus, kas liecina, ka depresija ir kas tāds, ko varam atklāt, izpētīt un ārstēt. Kas īsti ir rudens depresija? Slimība, rakstura vājums, izlaidība vai kādas emocijas?” retoriski jautā Ilze, vairāk sliekdamās uz sezonālu pārmaiņu radītu noskaņojumu, kam raksturīgas “klasiskās” depresijas izpausmes — skumjas, prieka zudums, raudulīgums, bezcerīgums, pesimisms. “Redz, kā līst! Nekas labs jau nav gaidāms — būs auksts, apkure arī vēl nav pieslēgta!” noskaņu atšifrē
I. Āna, norādīdama, ka tam piemīt tīri bioloģisks izskaidrojums. “Ziemeļvalstīs veikts pietiekami daudz pētījumu, kas apstiprina, ka depresija saistīta ar gada ritmu un saules aktivitāti. Arī stāds, ja nesaņem pietiekami daudz saules gaismas, nīkuļo. Tam pietrūkst spēka plaukt un ziedēt. Toties, kas gan notiek pavasarī! Mēs, ziemeļnieki, arī esam tam pakļauti, ja jau esam izvēlējušies te dzīvot. Taču mums ir visi aizsargmehānismi, lai tiktu ar to galā,” pārliecināta psiholoģe.
Metodes katram
savas
Rudenī gribas nedaudz piebremzēt, atvilkt elpu, pasēdēt, apcerēt. “Nedaudz jocīgi — ir ražas laiks, visa daudz, daba radījusi pilnus kambarus, tomēr cilvēkā sāk pietrūkt resursu. Arī bioloģiski it kā šķiet, ka vasarā esam uzņēmuši pietiekami saules un vitamīnu, taču rudenī daudzi slimo. Nedomāju, ka te vainīgas tikai temperatūras svārstības. Tās nav tik ievērojamas. Rudens tomēr ir vitamīnu laiks!” uzskata I. Āna. Tos var uzkrāt un lietot visā “trijādē” — garā, dvēselē un miesā. “Katram ir savas metodes, kā vairot resursus. Sveču gaisma, patīkama mūzika, kāju peldes, pirtis, solāriji, baseini. Arī laba grāmata, kas īstajā brīdī uzkrīt kā uz galvas. Jaunas attiecības, komunikācija ar citādākiem cilvēkiem. Šīs metodes var paturēt prātā visu laiku. Ne tikai, kad uznāk rudens — bojāejas, lapu krišanas un ziedu pūšanas laiks,” mudina psiholoģe.
Neiekrist “cietumā”
“Rudenī raksturīgi, ka cilvēks mēdz it kā iekapsulēties savās izjūtās, patverties savas personības iekšējās dzīlēs, kad saskarsme ar citiem var kļūt sāpīga vai pat nevēlama,” vēl kādu sezonālā noskaņojuma aspektu atklāj Ilze, brīdinādama, ka tā spēj arī sagūstīt. “Nereti dzirdēts un arī profesionālajā praksē esmu saskārusies ar terminu, ka depresija ir dvēseles cietums. Šim vārdam ir negatīva pieskaņa — tas ir kas ļoti ierobežojošs. Tāpēc būtu vērts paturēt prātā šo gaišo domu, ka rudens ir tikai gada cikls, jo bieži vien cilvēkam iepatīkas šī situācija, kas saistīta ar personības vai rakstura iezīmi. Ir tā saucamie rudens jeb depresīvie cilvēki, kas tā nodzīvo visu dzīvi. Tas gan liek jautāt, kāpēc cilvēks izvēlas ko tādu, jo individuālpsiholoģijā uzskata: viss, ko darām, ir mērķtiecīga rīcība. Visticamāk, tās ir bailes, ka, izejot no tā, būs jāmainās, kaut kas jādara, no kaut kā jāatsakās, kas rada nedrošību. Lai gan pavasaris un rudens ir aktīvākie gadalaiki, kad notiek ļoti daudz lielu pārmaiņu, tomēr noskaņojumā visas dienas šķiet vienādas. Depresīvajam cilvēkam patīk šī vienmuļība, kurā iespējams patverties no neparedzamās dzīves,” raksturo Ilze. Viņa piebilst, ka “rudens” cilvēki patiesībā ir ļoti krāsaini, bet savās šaubās un lēnīgumā. “Depresīvam tipam raksturīgs perfekcionisms. Viņš vēlas vienmēr būt pareizs, grib kalpot citiem, bet baidās kļūt par nastu. Bieži jūtas vainīgs, ir skumjš, raudulīgs, nīgrs, pilns neziņas. Viņu māc šaubas, vai ir gana labs.”
Paņemt no katra
gadalaika
Tāpat kā rudens, arī citi gadalaiki mēdz “instalēt” sev raksturīgo cilvēka dvēselē. “Pavasaris ir nepastāvīgs, vējains, straujš, gaisīgs, neparedzams. Vasara — atvērta, seksīga, pilna dzīves, darbīga, bet tajā pašā laikā tai daudz kā vienalga. Savukārt ziema ir īsts pārdomu, pamatīgu izvērtējumu un lēmumu pieņemšanas laiks. Iespējams tādēļ, ka tā saistīta ar gadu miju. Viss jaunais dzimst ziemā. Pavasarī tas īstenojas, pilnbriedu sasniedz vasarā, bet rudenī novāc ražu. Tāpēc arī rudenī jāatpūšas, jo tūlīt dzims!” salīdzina Ilze, mudinot no katra gadalaika paņemt to labāko sev un neiekrist “cietumā”. Šīs īpašības un tendences nevajadzētu sevī iedarbināt vien attiecīgajā sezonā, bet sajust, kas kurā dzīves brīdī nepieciešams — novēl I. Āna.
