Lasīju, ka vispareizāk naudu ieguldīt bērnos un ceļojumos. Tā arī cenšos darīt un rīkojos pēc principa — neatliec uz rītdienu to, ko vari izdarīt šodien, jo rītdienas var nebūt vispār vai tā var būt tik slikta, ka labi, ja pietiks maizes.
Turp un atpakaļ par 100 latiem
Kā jau ierasts, pērku lētākās biļetes, kas maršrutā Rīga — Prāga — Barselona — Prāga — Rīga maksā 100 latu. Tiešie reisi ir krietni dārgāki. Savienotajos reisos neērtības sagādā stundām ilgā nīkšana lidostās. Bet laiku var izmantot arī lietderīgi.
Prāgas lidostā nokļūstam jau tumsā, bet lidojums uz Barselonu — pēc piecām stundām. Ko darīt? Rodas ideja aizbraukt uz Prāgu pavērot Ziemassvētku noskaņas, kaut gan tas saistīts ar klapatām un risku nokavēt lidmašīnu. Čehijā nav eiro, tāpēc vispirms nākas nelielu summu samainīt kronās un atrast autobusu, kas brauc centra virzienā. Autobusa galapunktā jāpārsēžas metro. Tā kā neesmu sieviete ar kaudzi kosmētikas un pārējiem aksesuāriem un braucienos iztieku ar nelielu mugursomu, pārvietoties ir viegli.
Nav laika malkot karstvīnu
Prāgā ir vēss, līņā smalks lietutiņš, bet valda pacilāta svētku noskaņa. Ielas pilnas cilvēku, laukumos krāšņas eglītes, piparkūku smarža un neiztrūkstošais karstvīns, ko visi arī cītīgi malko. Tā kā tas jādzer nesteidzoties, to nevaru atļauties, jo man ir tikai nepilnas divas stundas laika. Galvenais ir atcerēties ceļu, metro staciju un autobusa pieturu, lai tiktu atpakaļ lidostā. Apmaldīšanās gadījumā Barselona var aiziet gar degunu. Prāga, ko tāpat jau sauc par Zelta Prāgu, Ziemassvētku rotā ir īpaši skaista. Tikai žēl, ka tas jābauda vienam.
Aiz iluminatoriem — mīnus 56
Pulksten deviņos vakarā izlidojam uz Barselonu. Šoreiz lidmašīnā ir ekrāns, kur pasažieri var redzēt lidojuma maršrutu, ātrumu un augstumu. Lidojam pāri Milānai, Nicai, Kannām, Marseļai 11 kilometru augstumā. Aiz iluminatoriem ir mīnus 56 grādi.
Neilgi pēc izlidošanas laiks noskaidrojas, un zem mums kā nebeidzams zvaigžņu paklājs mirgo ciematu un pilsētu ugunis. Skaisti! Pirms pusnakts nosēžamies milzīgā Barselonas lidostā Vidusjūras krastā. Ārā mirdz zvaigznes un temperatūra plus 12 grādu.
Ne krēslu, ne galda, ne radiatoru
Pašā pilsētas centrā esmu rezervējis hosteli. Uz pilsētas galveno — Katalonijas — laukumu ik pēc 10 minūtēm brauc autobuss, tomēr kursē tikai līdz pusnaktij. Lai nebūtu jānakšņo lidostā, ar milzīgām pūlēm pēdējā brīdī to atrodu un pusvienos esmu pilsētā. Kaut gan ir jau vēls, galvenā gājēju iela Rambla pilna cilvēku, pie tam daži ir izteikti aizdomīgi. Barselona slavena ar zagļiem, īpaši nakts stundās.
Pēc kartes vienā no šķērsielām apmēram 15 minūšu laikā atrodu savu mītnes vietu, kur mani jau gaida. Samaksa par četrām naktīm un brokastīm smieklīga — tikai 65 eiro jeb 45 lati. Bet arī komforta līmenis ir zems. Istabiņā trīs divstāvu gultas, tādi paši skapīši un vairāk nekā. Ēdot jāsēž gultā, jo nav ne krēslu, ne galda. Nav arī radiatoru. Lai naktīs nenosaltu, papildus uzsedzu guļammaisu, ko vienmēr ņemu līdzi. Tualete — kopīga. Toties ēdamistabā mīkstie dīvāni, trīs datori, lielais televizors.
Brokastīs — pārslas ar pienu, sviestmaizes, sula un kafija. Mani viss pilnībā apmierina, jo esmu pieradis pie vienkāršības. Vēl palaimējas, ka esmu vienīgais iemītnieks istabiņā.
Visapkārt skan
“ola”
Spānija ir kontrastu zeme ar siltu Vidusjūras klimatu, temperamentīgu, daudznacionālu un atsaucīgu tautu.
Katalonijas apgabals ar galvaspilsētu Barselonu ir Spānijas ziemeļaustrumos, kur ir arī Pireneju kalni, bet ziemeļos — Francijas robeža un pundurvalsts Andora. Paši katalonieši uzskata: Katalonija nav Spānija, tāpēc ir divas valodas. Skolās un valsts iestādēs runā kataloniešu valodā, bet tas neizraisa nacionālo naidu.
Tā kā Spāniju un Āfriku šķir tikai Gibraltāra jūras šaurums un Barselona ir lielākā Vidusjūras osta, tur dzīvo daudz negroīdu, ir kontrastaina un interesanta vide. Cilvēki ir jautri un smaidīgi. Ļoti aktīvi atbalsta ielu džeza grupas, krastmalas promenādē, nolikuši atskaņotāju, dejo karstasinīgas spāņu dejas. Un visapkārt nepārtraukti skan “ola” — spāņu sveiciens, redzamas smaidīgas sejas, ne “skābas”, rūpju nomāktas grimases.
Augšā pats
Kolumbs
Kaut gan ir decembra vidus, pirmā diena vienā no pasaules kosmopolītiskākajām un dinamiskākajām pilsētām sākas iepriecinoši. Pulksten 8 ārā spīd saule un temperatūra ap plus 10 grādiem. Tikai nepilnu 10 minūšu attālumā no manas mājvietas ir Barselonas galvenā iela La Rambla un Kolumba piemineklis, tāpēc ceļš ved uz turieni.
Visā pasaulē ir ap 60 Kolumba pieminekļu, bet šis ir varenākais un greznākais, atklāts 1888. gadā vecās ostas rajonā. Tur 1493. gadā piestāja Kolumbs, atgriežoties no sava pirmā Vestindijas brauciena, un Barselonas katedrālē nokristīja šurp atvestos indiāņus. Vairāk nekā 60 metru augstās kolonnas iekšpusē kursē lifts uz skatu laukumu, kolonnu rotā neskaitāmas skulptūras, apakšā milzīgas lauvas, bet pašā augšā — Kolumbs.
Visu dienu otrajā
stāvā
Papagaiļu brēkoņas pavadīts, dodos Montžuika kalna virzienā. Tas ir ļoti stāvs, tāpēc kājām laikam nekas neiznāks. Par 21 eiro nopērku braukšanas karti vienai dienai. Braucu divstāvu autobusā, otrais stāvs bez jumta, ar audiogida austiņām arī krievu valodā. Var izkāpt pie jebkura interesējošā objekta, pastaigāt, paskatīties un braukt tālāk. Visu dienu braucu otrajā stāvā, pa ceļam aplūkodams Barselonas olimpisko stadionu ar 70 tūkstošiem skatītāju vietu.
Ar trošu vagoniņu uzbraucu vecā cietoksnī un kara muzejā kalna galā, no kura paveras pasakains skats uz milzīgo pilsētu, ostu un Vidusjūru. Barselonas osta ir lielākā Vidusjūrā. Augšā ir stiprs vējš, bet redzētais ir tā vērts. Aug milzīgi kaktusi, kuri arī zied, citi nezināmi augi, starp kuriem ložņā kaķu bari. Aplūkoju arī dīvainus ozolus ar garām zīlēm, bet pavisam mazām lapiņām.
Lejā pie pilij līdzīga Katalonijas mākslas muzeja ir strūklaku kaskāde ar slaveno gaismas mūziku. Žēl, ka nokavēju, jo, izrādās, tā darbojas tikai piektdienās un sestdienās no pulksten 19 līdz 21.
