Nu tā! Viss skaistais reiz beidzas! Arī priekšvēlēšanu kampaņa. Par godu tai šodien rīkoju ballīti un izstādi “Mani priekšvēlēšanu guvumi”. Visas aģitācijas pasākumos iegūtās mantas izkārtoju pa visu istabu. Izskatās vareni! Istabas rotāšanai izmantoju dažādu partiju balonus. Es pasākumos to savācu tik daudz, ka pietiks arī ko dāvināt draugu bērniem. Tikai žēl, ka tos uzrakstus nevar nomazgāt.
Manu trofeju klāstā ir arī vairākas pudeles ar minerālūdeni, kuru etiķetes rotā partiju uzraksti, puskilo “Gotiņu”, trīs ēdienu recepšu grāmatas, pieci āboli. Bet visvairāk man ir vēlēšanu makulatūras. Viendien pat — veru vaļā pastkastīti, un man virsū “uzkrīt” pieci vīrieši… no reklāmas lapiņām. Viņus es pielīmēšu pie sienas. Lielāko daļu reklāmu mēs esam sakrājuši, vedīsim Indriķa mātei uz laukiem, lai kurina. Kā viņa priecāsies! Malka visam mēnesim ietaupīsies. Mēs arī draugiem piekodinājām, lai uz izstādi nāk ar partiju avīzēm, jo no šodienas tām vērtība ir tikai krāsnī.
Bet pats emocionālākais guvums man ir vēstules. Es jūtos tāpat kā Žozefīne, kurai mīļotais Napoleons Bonaparts sūtīja mīlas pilnas rindas. Tiesa, tik kaislīgas nesaņemu, bet vienalga prieks, ka tevi kāds atceras. Un tādu nebija mazums. Rozālija gan lielījās, ka visi “inbox” lietotāji tādas saņem, bet droši vien tas aiz skaudības. Šodien vēl visas vēstules pārlasīju un ar šausmām atklāju, ka viena bija paslīdējusi garām nelasīta. Tajā rakstīts: “Ja jūs nepārsūtīsiet šo aicinājumu vismaz desmit saviem draugiem, 3. oktobrī piecos no rīta uz jūsu palodzes nosēdīsies liela, resna kaija un ļoti skaļi ķērks. Un tā veselu nedēļu no vietas…”. Tomēr ceru, ka šis pareģojums nepiepildīsies, jo pie mums kaiju nav.
Es visas vēstulītes izdrukāju un pārsēju ar sarkanu lentīti. Kad klāsies pavisam grūti un no kreditoriem saņemšu draudu vēstules, pārlasīšu šīs. Un zinu — man noteikti ap sirdi kļūs vieglāk.
