55 gadus vecais Alans un 75 gadus vecā Valērija gatavojas savām sudrabkāzām. Kaut arī abiem liela vecuma starpība, šajā laulībā tas nebūt nav pārsteidzošākais. Pirms 25 gadiem Valērija no Alana sievasmātes pārtapa par viņa sievu. Kāzās līgavas māsa bija Alana bijusī sieva, Valērijas meita Dženeta.
“Viņa bija lieliska sievasmāte, bet kā sieva viņa ir vēl labāka. Esmu pārstājis skaitīt, cik reižu mani izsmējuši par kāzām ar sievasmāti, bet mani tas jau sen vairs neuztrauc,” Alans stāsta portālam
“News of the world”, kas 1985. gadā pirmais veidoja reportāžu par neparastajām kāzām.
“Cilvēki paredzēja mūsu laulībai neilgu mūžu, bet mēs kopā esam nogājuši garu posmu. Es joprojām viņu mīlu, un tas, ka Dženeta ir tik saprotoša, ir padarījis dzīvi daudz vieglāku”, piebilst Alans.
Lai apprecētos, Alanam ar Valēriju nācās panākt grozījumus likumos, kas ļautu apprecēt savu sievasmāti.
20 gadu par savu vīru vecākā Valērija atzīst, ka savu “mūža izvēli” nenožēlo: “Visi runā par lielo mūsu vecumu starpību, bet tam nav nozīmes.” Pāris satikās, kad 1976. gadā 23 gadus vecais Alans sāka tikties ar 18 gadu veco Dženetu. Alans viņu bildināja, un Valērija, kura tobrīd bija precējusies ar savu trešo vīru Bobu, bija priecīga par savas meitas izvēli. Viņa stāsta: “Alans likās tik piemērots Dženetai. Viņš manai meitai bija ideāls vīrs.”
Pārim piedzima divi bērni — Stjuarts un Šellija, bet Alans atzīst: “Dženetai mātes pienākumi likās pārāk smagi, un mēs nepārtraukti strīdējāmies un sapratām, ka tā nedrīkst turpināties.”
Viņi izšķīrās 1983. gadā un vienojās, ka Dženeta patur māju, bet bērni paliek pie Alana. Valērija, kuras vīrs nesen bija nomiris, piekrita sešus mēnešus pieskatīt Alanu un bērnus. “Tas bija sirsnīgs žests, kurā nebija nekāda aprēķina un slēptu motīvu,” stāsta Alans. “Biju izmisumā, jo man nebija, kur dzīvot.”
Pamazām starp abiem izveidojās romantiskas jūtas. Valērija stāsta: “Tas likās tik dabiski. Nebija nekādas skūpstīšanās un mīlēšanās virtuvē. Bet mēs zinājām, ka mūsu starpā kaut kas notiek.” Tad Alans Valēriju bildināja. Viņš un Valērija izjuta atvieglojumu, kad arī Dženeta deva viņiem savu svētību un kāzās piekrita būt par līgavas māsu. Bet pirms kāzām viņiem bija jāpārvar dažādi birokrātijas šķēršļi, piemēram, 400 gadu vecais Henrija VIII izdotais likums, kas aizliedza vīriem precēties ar savām sievasmātēm. Viņi panāca, ka parlaments likumu grozīja, un kāzas varēja notikt. Pēc 25 laulībā pavadītiem gadiem Alans atzīst, ka bijuši arī sarežģījumi: “Man bieži nācies samulst, kad cilvēkus vajadzēja iepazīstināt ar savu sievu un teikt, ka viņa ir arī mana bijusī sievasmāte. Vēl vairāk viņi apjuka, kad paskaidroju, ka mani bērni vienlaikus ir arī manas sievas mazbērni un ka mana bijusī sieva tagad ir mana pameita.” Tomēr nu jau 31 gada vecumu sasniegušais Stjuarts un 30 gadu vecā Šellija ir labi adaptējušies, un pieņemt vecāku dīvainās attiecības viņiem nesagādāja nekādas problēmas.
Savukārt 50 gadu vecā Dženeta, kura strādā par asistenti veikalā, joprojām dzīvo viena: “Es tikai būtu vēlējusies, kaut māte būtu viņu satikusi agrāk un viņi ilgāk būtu varējuši būt kopā. Viņi man ir mīļākie cilvēki pasaulē!”
