Pirms 12 gadiem mūsu ģimenē notika traģēdija. Pēkšņi no dzīves aizgāja tēvs, kā dēļ māte ierāvās sevī un norobežojās no apkārt notiekošā. Viņa varēja stundām ilgi sēdēt un skatīties vienā punktā, nevēlējās nekur iesaistīties. Tajā brīdī, lai arī man bija ļoti grūti, protams, nolēmu, ka darīšu visu, lai viņai palīdzētu. Atradu labu speciālistu, viņai izrakstīja zāles. Domāju, ar to pietiks, lai māte atbrīvotos no depresijas, tomēr ne es, ne viņa nemanījām, kā tiek pārkāpta kāda smalka robeža, ka viņa sāk mani pārņemt savā varā. Žēlodama māti, biju pakārtojusi viņai visu savu dzīvi, nesaprazdama, ko varu teikt, ko ne. Savukārt māte neapzinājās, cik tālu var būt slima un žēlojama. Lēnām sāku distancēties — ne visu izpildīt un ne precīzi tajos laikos, kā viņa vēlējās. Mātei, ar kuru dzīvojam kopā, nācās to pieņemt.
Ar laiku situācija uzlabojās, bet patlaban saprotu, ka sevi liek manīt vecums. Mātei ir 75 gadi, taču brīžiem viņa uzvedas kā bērns, sevi izvirzot priekšplānā. Viņa sākusi mani izrīkot, liekot nopirkt to vai šito, sagādāt, piemēram, kabačus, bet, ja neizdaru, apvainojas. Galvenokārt šie kašķi iznāk par sadzīviskām lietām. Atkal nākas skaidrot, ka arī man ir darbs un dažādi pienākumi mājās, tāpēc nevaru izpildīt visas viņas vēlmes. Turklāt māte ir gana spēcīga, lai pati aizietu uz tuvējo veikalu pēc tām ziepītēm un ķemmītēm vai sarunātu no kaimiņiem kabačus, kaut gan, manuprāt, tie ziemai jau sen sagatavoti pietiekamā daudzumā. Esmu sapratusi, ka viss ir skaidri un gaiši mātei jāpasaka, citādi viņa vērtē pēc savas saprašanas.
No otras puses, viņai patīk būt kopā ar mazmeitu, iesaistīties viņas dzīvē, palīdzēt risināt uzdevumus. Šajā ziņā, domāju, mums ir ļoti labs variants, jo mājās ir salīdzinoši mazs bērns, arī mēs vēl jauni, kas ar humoru atgādinām, lai māte netaisās tēlot večiņu. Tiem, kas dzīvo vieni, manuprāt, ir daudz vieglāk aiziet “pa savam”. Uzskatu, ka, dzīvojot kopā ar bērniem un kustīgiem mazbērniem, iespējams daudz ilgāk saglabāties.
