Šodien tu nezini, kas notiks rīt. Tava dzīve rit, kā ierasts, un pēkšņi… tu paliec viens. Viss mainās.
Kā dzīvot tālāk? Kur rast spēku? Kā saprast, kas ir labāk? Ļauties jaunām attiecībām vai vientulībai? Reizēm tavu dzīvi vēlas sakārtot citi, jo domā, ka labāk zina, kas otram vajadzīgs.
Kotedža Rīgā un
mersedess
Dzintra 45 gadu vecumā kļuva atraitne un palika viena ar 14 un 15 gadu veciem dēliem. Nekā rožaina nākotnē viņa nesaskatīja. Jāgādā par saimniecību un jādomā, kā to savienot ar darbu skolā. Varbūt visu pārdot un atstāt tik, cik nepieciešams pašu iztikšanai? Tādas un līdzīgas domas Dzintru pārņēma vai ik brīdi.
Kādu dienu Dzintras mājas pagalmā vai skriešus ieskrēja Tija. Apkārtnē viņu dēvēja par “jautro meiteni”, tādēļ Dzintra nesaprata, ko gan viņa grib. “Es tev vienu foršu veci gribu “iesmērēt”. Tu tāda nopietna un viņam patiksi,” Tija sacīja. “Bagāts — Rīgā māja, vesela kotedža, mersedess un naudas kā spaļu. 75 gadi, bet izskatās daudz jaunāks. Iedosi “saldu” tēju, nebaidies, ja vajadzēs, palīdzēšu, un pēc tam dzīvosi kā paradīzē. Par puikām padomā, skološanai naudu vajadzēs.” Dzintrai klausoties šermuļi metās. Viņa pat kaķēnus “jūrskolā” nespēja nogādāt, kur nu vēl cilvēku bendēt, tādēļ preciniecei ieteica meklēt citu kandidāti. Bet Tija tik vienkārši negribēja padoties, līdz, manīdama, ka Dzintru neizdosies pierunāt, kā ar indes zobu iekoda: “Laikam jau ar Ilmāru nemaz tik labi nedzīvoji, ja jau negribi vēlreiz precēties!”. Dzintra, balsij trīcot, sacīja: “Piecel Ilmāru, ja vari, dzīvošu tālāk.”
Vēlāk četrpadsmitgadīgais Edmunds, pārlaidis skatienu pieticīgajam miteklim, jautāja: “Mamm, varbūt vajadzēja piekrist? Vai tad tu negribi māju Rīgā un mersīti?”. Dzintra, brīdi padomājusi, atbildēja: “Gribu, bet ne par tādu cenu.”
Ciena piemiņu
Sievas nāve Artūram bija liels trieciens. Līdz pēdējam viņš ticēja brīnumam, taču slimība bija neuzveicama. Ar Ausmu viņu iepazīstināja kolēģe, kurai bija grūti noraudzīties ilggadējā darbabiedra ciešanās.
“Artūram bija smagi,” stāsta Ausma. “Savu bērnu viņiem nebija, vien adoptētie. Ar audžumeitu Kristīni Artūrs labi sapratās un arī tagad bieži tiekas, taču ar Armandu tādas attiecības, kā gribētos, neizveidojās jau no bērnības. Artūrs to ļoti pārdzīvo, taču acīmredzot nekas nav līdzams.
Kristīne neilgi pirms mātes nāves bija apprecējusies un gaidīja bērniņu, viņš mājās jutās lieks un nevarēja rast sev vietu.
Drīz pēc iepazīšanās Artūram piedāvāju pārcelties pie manis. Sākums bija ļoti grūts. Dažbrīd domāju: kurš pirmais padosies — es vai viņš? Āmurs, kas āmurs — vai ar tādu iespējams sadzīvot! Pati jau arī neesmu cukurs, es, piemēram, ļoti daudz smēķēju. Tuvojās kritiskie gadi, negribējās palikt vienai. Pamazām “pieslīpējāmies” viens otram, un pēc piecpadsmit kopā pavadītajiem gadiem varu teikt, ka citu cilvēku sev blakus negribētu.
Respektēju Artūra mirušās sievas piemiņu. Viņas kapavietu sakopt parasti dodas Artūrs viens pats vai ar Kristīni, es viņiem nekad nepievienojos. Tā bija viņu dzīve, kurā man nebija vietas.
Zinu, ka daudzi, pareizāk sakot — daudzas, Artūru nosodīja, kad pāris mēnešu pēc bērēm viņš jau sāka dzīvot pie manis. Vai tiešām nevarēja godam nodzīvot sēru gadu, vai tik ātri var aizmirst tuvu cilvēku? Viegli ir runāt, ja pašam nekas tāds nav jāpārdzīvo, un es zinu, kā viņš cieta. Mūsu attiecības bija kā glābiņš. Vai tad būtu labāk, ja viņš to meklētu alkoholā?”.
