Pēdējā laikā televīzijas reklāmās to vien sludina — divi vienā, trīs, pat četri un pieci vienā. Taču mans labs paziņa Sesku Pēteris pierādīja, ka trīs vienā tikpat labi iespējams arī aļņu medībās.
Aļņu medību atklāšanas dienā šis jau ap pusdienas laiku zvana un tincina: “Brauksi medībās, brauksi?”. Tāds kā joks, protams, ka braukšu! Šo medību dēļ jau kuro gadu tiek atcelts brauciens uz sievastēva vārdadienas svinībām, un laulenei, ja vien nevēlas braukt viena pati, nākas gaidīt tuvākās brīvdienas.
Tā nu ap četriem pēcpusdienā sēžamies vecajā opelī un līgojam uz meža pusi. Pie mednieku mājas veči jau sapulcējušies. Visi mazliet nemierīgi, jo nomedīt alni nav nekāda joka lieta. Vien mūsu kolektīva vecbiedrs Kalniņu Gunārs ir mierīgs kā allaž un smīnēdams teic: galvenais — to trubiņu vajag pavērst pret alni. Pārējais notikšot pats no sevis. Svinīgi paziņo, ka šovakar medījams aļņu bullis un teļš. Vēlāk, sezonas otrajā pusē, aļņu teļu nomedīt ir daudz grūtāk. Razbainieki labi slēpjas, un ne reizi jau gadījies, ka teļa nomedīšanas licences tā arī paliek neizmantotas.
Beidzot runas ir galā, un katrs klusām aizsteidzas uz savu medību tornīti. Manējais iekārtots kādā skaistā meža ielokā. Priekšā plašs izcirtums, aiz muguras — grāvis un bērzu smalksnīte. Vieta kā radīta aļņu gaidīšanai. Arī Sesku Pēteris turpat netālu, varbūt kādu puskilometru atstatu. Mūs šķir neliels purviņš un meža strēmele.Saulīte pamazām laižas uz rieta pusi. Vītero putni. Vējš gandrīz norimis, dzirdams sīkākais troksnītis. Pēkšņi vēja pūsma atnes tikko jaušamu aļņu buļļa aromātu. To mežā nav iespējams sajaukt ne ar vienu citu smaržu. Sirds salecas kā negudra, cenšos saklausīt vismazāko troksnīti, kas liecinātu par dzīvnieka tuvošanos. Taču aromāts pamazām izgaist un līdz ar to manas cerības pirtiņā pie sienas piestiprināt kārtējo trofeju. Toties klusi iepīkstas mobilais tālrunis. Mazliet sapīcis redzu, ka zvanītājs ir Sesku Pēteris. Viņš klausulē čukst, ka viņam, šķiet, rīb vai pusmežs. Iesaku nomierināties, trīs reizes dziļi ievilkt elpu un gatavoties šaušanai.
Manas cerības uz medījumu tajā mirklī pagaist. Maz ticams, ka nelielajā mežiņā būtu vairāki aļņi. Atliek vien gaidīt, kad sāks šaut. Šāviena vietā atkal iepīkstas tālrunis. Pēteris uztraukts stāsta, ka izcirtuma pretējā malā iznākusi aļņu govs ar teļu, bet teļš visu laiku turas govij pie sāna. Iesaku vēlreiz dziļi ieelpot un, tiklīdz govs iziet no fona, tā šaut. Šāviens seko jau pēc dažām minūtēm, tad vēl viens un vēl. Domāju, Pēteris tak labs šāvējs, viņa izcirtums nav liels, kāpēc tik traki jāšauj pa teļu? Vēl pēc dažām mokošām minūtēm satraukta Pētera balss tālrunī čukst, ka lielo ragaini purviņā neesot “ielaidis”, ko tad lai darot ar teļu? “Kā — ko!” es gluži vai apstulbstu, “Tiklīdz govs paiet malā, šauj!”. Pats zvanu medību vadītājam un klāstu, ka gana sēdēts, jo bullis jau nomedīts. Tajā mirklī atskan vēl viens šāviens. Saku: ka laikam nomedīts arī teļš. Viņš sola paziņot vīriem un posties uz Pētera izcirtumu. Atkal iepīkstas tālrunis. Pēteris gluži vai izmisis lūdz, lai atvedu viņam kādu patronu. Izcirtumā kaut kas vēl kustoties. Ja jau tik stipri lūdz, jāizpalīdz. Naski rāpjos lejā no sava tornīša. Klupdams, krizdams skrienu līdz mašīnai, braucu ap purviņu, lēkšoju līdz Pētera tornītim. Pa ceļam domāju, ka no mana skrējiena nav jēgas. Ja arī kas izcirtumā bija, no manas elsošanas jau sen būs aizbēdzis. Beidzot klāt Pētera tornītis. Pasniedzu pāris patronu, Pēteris steidzīgi notēmē un šauj. Tā, viņš nosaka, tagad viss kārtībā. Izrādās, bijuši divi aļņu teļi. Otrs grozījies turpat netālu, un viņu, tāpat kā aļņu govi, trakā šaušana, šķiet, neizbiedēja. Alniene, krūmus lauzdama, dodas projām, un mēs varam iet aplūkot medījumu.
Pēteris nav alojies. Visi trīs aļņi nokrituši tur, kur stāvējuši. Pēc brīža klāt arī citi mednieki ar sirsnīgiem apsveikumiem. Mani tomēr mazliet kremt skaudības velniņš. Pētera aļņa ragi ir gandrīz divas reizes lielāki nekā tam, kuru pats nomedīju gadu iepriekš… Lai nu kā, licences vēl ir, un aļņu arī mūsu pusē netrūkst.
