Dažus kilometrus no Sunākstes uz Viesītes pusi ir “Rudzīšu” mājas, kurās daudzus gadus saimnieko Ēvalds Pūpols. Viņš ir viens no lielākajiem vīnogu audzētājiem Latvijā. Ēvalds Pūpols pašlaik apsaimnieko hektāru vīnogulāju, un viņa vīnogu kalnā aug vairāk nekā astoņdesmit šķirņu šo ogu. Jau vairāk nekā četrdesmit gadu tas ir Pūpola kunga vaļasprieks. Vīnogu kalns ir pieminēts teju visos Latvijas tūrisma bukletos, un to katru gadu apmeklē interesenti no Latvijas un ārvalstīm.
Ierīko vēja ģeneratoru
— Kāpēc nolēmāt audzēt vīnogas?
— Latvijā augušās vīnogas biju redzējis jau agrāk tēva mājās kādus deviņus kilometrus no šejienes, taču tur bija ļoti mālaina vīnogām nepiemērota zeme. Te, “Rudzīšos” dzīvojot, to sāku it kā nejauši. Apmēram pirms četrdesmit gadiem Rīgas Centrāltirgu man piedāvāja nopirkt vīnogulāju stādus, un es iegādājos trīs. Tad arī viss sākās. Jau no bērnības man interesēja dārzkopība. Pēc rakstura laikam esmu diezgan noslēgts, jau skolas laikā man draugu tikpat kā nebija. Nevaru izskaidrot, kāpēc, bet attiecības labāk veidojās ar meitenēm nekā ar zēniem.
Pirms četrdesmit gadiem ar vīnkopību Latvijā nenodarbojās, vīnogas audzēja tikai kā krāšņumaugus. Man radās doma to pamēģināt nopietnāk. Nekādu kursu nebija, tik vien, cik grāmatās varēja izlasīt. Braucu arī uz Lietuvu, kur vīnogas audzēja vairāk, konsultējos ar turienes speciālistiem. Arī no turienes atvedu stādus.
— Vai dārzkopību esat mācījies?
— Nē. Man ir sešu klašu izglītība, kuru esmu ieguvis Vārnavas pamatskolā. Lielāko dzīves daļu esmu strādājis par elektriķi. Gandrīz visu dzīvē esmu apguvis pašmācībā. Arī par elektriķi kļuvu nejauši. Biju ierīkojis savu vēja ģeneratoru, uzskatīja, ka man ir milzīgas zināšanas, un nosūtīja uz Ķeguma HES atjaunošanas darbiem. Nedaudz pamācījos un pēc dažām nedēļām sāku mācīt citus. Arī dienestā darba bataljonā biju elektriķis. Kad atgriezos, te vēl elektrības nebija. Izmācījos par traktoristu, dažus gadus pastrādāju šajā arodā. Kad ierīkoja elektrību, kolhozā atkal sāku strādāt par elektriķi un tā līdz pat pensijai.
Lielākā daļa dārza tapusi tad, kad biju jau pensijā, tad varēju visu laiku veltīt savam vaļaspriekam.
— Ar kādu mērķi sākāt audzēt vīnogas — tikai savam priekam, peļņai vai vēdera tiesai?
— Galvenais bija pierādīt, ka Latvijā var audzēt vīnogas. Tagad, redzot, ka var, daudzi brauc pie manis, iegādājas stādus un arī sāk audzēt. Nevaru noliegt — tagad tas ir arī neliels papildinājums pensijai. Pēdējos gados vīnogu audzēšana ir kļuvusi par tādu kā modes lietu — daudzi brauc, interesējas un pērk.
Viss paša rokām
— Cik ilgs laiks pagāja, līdz izveidojāt tik lielu dārzu?
— Vairāk nekā četrdesmit gadu. Pirmos divdesmit gadus dārzs nebija liels. Pēdējos divdesmit kalnā izveidoju terases, kur stādīt vīnogas, visu darījām savām rokām. Ar zirgu noaru vienu kārtu, tad norušināju, un tā piecas sešas reizes, tad viena terase ir izveidota. Pēdējos gados vairs tik daudz nevaru pastrādāt, veselība neļauj.
Vīns ir tikai saskābusi sula
— Vai esat arī selekcionējis kādu vīnogu šķirni?
— Ir man te sēklaudze. Divas šķirnes ir izdevies izveidot — ‘Vārnava 1’ un ‘Vārnava 2’. Zinātāji teic, ka gana labas esot, īpaši vīnam. Par trešo vēl nevaru pateikt, šogad uzmetusies miltrasa, tāpēc nevar zināt, vai kas izdosies.
— Vai pats arī vīnu darāt?
— Nē, es ar vīnu esmu uz “jūs”, man negaršo, tā taču ir vienkārši sabojājusies vīnogu sula. Pārsvarā sulu spiežu. Tā ir ļoti veselīga un, ja iztvaicē, ilgu laiku nebojājas. Var vārīt arī ievārījumu ziemai. Vīnogas ir vērtīgs vitamīnu avots. Mūsu platuma grādos izaudzētās ogas ir daudz aromātiskākas, jo satur vairāk neaizvietojamo aminoskābju, vitamīnu un daudz citu vielu, kuras nepieciešamas cilvēka organismam.
— Kur liekat vīnogas?
— Cilvēki nolasa. Te var braukt un lasīt — savāc, pēc tam nosver, samaksā un ved mājās. Tagad jau maz palicis. Ekskursijās pie manis brauc arī skolēni gan no tuvākajām — Sunākstes un Viesītes — skolām, gan arī no citām Latvijas vietām.
Pērk gan ogas, gan stādus. Kad Ginesa rekordu grāmatā gatavoja ierakstu par vistālāk ziemeļos esošo vīnadārzu pasaulē, stādus veda no manis, toreiz man to Latvijā bija visvairāk. Tagad Latvijā jau ir desmit vīnadārzu, kuri ir lielāki par manu.
Viesojas arī amerikāņi
— Vai par jūsu vīnogu dārzu ir liela interese?
— Nevaru sūdzēties. Brauc daudzi — gan apskatīt, gan nopirkt. Te ir bijuši vīnogu audzētāji pat no Amerikas un Zviedrijas. Zviedri atveda savus vīnogu stādus. Tagad man ir arī zviedru šķirne ‘Vino nordea’. Amerikāņi ar speciāliem aparātiem izmērīja un atzina, ka te audzētās ogas ir labas gan sulām, gan vīnam. No mana dārza vīnogulāji ir “aizceļojuši” uz daudzām zemēm — uz Krieviju, Lietuvu, Igauniju, Baltkrieviju, Poliju, Vāciju, arī uz Zviedriju.
Ciemiņu, īpaši rudenī, ir diezgan daudz. Brauc no visām malām, vēlas nogaršot vīnogas un priecāties. Diezgan daudz pēdējā laikā ir stādu pircēju. Cilvēki nereti sāk ar mazumiņu, bet tad tā lieta iepatīkas. Tā jau gadījies daudziem.
— Vai ir kādas šķirnes arī no siltajām zemēm?
— Nav, tās mūsu klimatiskajiem apstākļiem neder, jo nav sala izturīgas, arī vasara par īsu — nepaspēj nogatavoties. Liela daļa te augošo ir Latvijas lielāko vīnogu selekcionāru Paula Sukatnieka un Gunvalda Vēsmiņa radītās. Daudzas ir atvestas no Lietuvas un Skandināvijas valstīm.
— Vai vīnogu audzētāji sadarbojas?
— Kādreiz bija vīnogu audzētāju biedrība, tagad Rīgā izveidots klubs. Sapulces notiek reizi gadā. Piedalos arī vīnogu izstādēs. Tā kā slimoju, pagājušajā nedēļā lielajā izstādē, kas notiek Rīgā, Dabas muzejā, nepiedalījos. Ir bijuši gadi, kad uz šo izstādi no mana dārza aizveda pat četrdesmit šķirņu vīnogas.
Cilvēki neticēja
— Vīnogas kopt ir sarežģīti?
— Galvenais — tagad, rudenī, vīnogulāji bez žēlastības jāizgriež. Jāatstāj tikai kādu desmit jauno dzinumu. Tās pārziemo labi. Ja nosalst dzinumi, bet nav salusi sakne, tad pēc laika atkal sāks augt. Vīnogas var audzēt gan laukā, gan piekalnē, gan siltumnīcās, arī pie ēku sienām.
— Kādas mūsu apstākļiem ir labākās šķirnes?
— Tā grūti pateikt — cik cilvēku, tik gaumju. Vieniem garšo saldākas, citiem — skābas. Vīnogas ir ļoti dažādas. Pirms daudziem gadiem ogas biju aizvedis uz Daugavpils tirgu, cilvēki neticēja, ka tās audzētas tepat Latvijā, teica, ka ievestas no dienvidiem. Ļoti garšīgas ir lietuviešu ‘Jadviga’, vīnam un sulai speciālisti iesaka tieši Latvijā veidotās šķirnes.
— Kā vērtējat vīnogas, kuras var nopirkt veikalā?
— Izskatās jau skaisti, bet garšas un kvalitātes ziņā mūsējās ir daudz labākas. Galvenais, ka veikalā nopērkamās satur daudz ķīmisko vielu. Tās miglojot vismaz 12 līdz 15 reižu. Es migloju ļoti reti, iespējams, nākamvasar nāksies nedaudz miglot, jo uzmetusies miltrasa.
