Šomēnes uzklausu lasītāju zvanus lielākoties par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Dominējošais noskaņojums divējāds — neziņa, par ko balsot un vai vispār to darīt.
Man trāpīgs šķiet sociālantropologa un Valsts prezidenta Stratēģiskās analīzes komisijas priekšsēdētāja Roberta Ķīļa sabiedrības raksturojums: vēlētājs Latvijā pašreiz ir kā apmulsis lauku jaunietis pilsētā. Un televīzijā notiekošie diskusiju raidījumi šo mulsumu nekliedē, bet vairo. Kāda kundze no Kokneses ir sašutusi, ka viņai katru dienu jāskatās uz milzīgo “Par labu Latviju” plakātu šosejas malā. Aizkraukliete N. pat vairās iziet uz sava dzīvokļa balkona, jo no pretējās mājas sienas viņā veras šīs pašas partijas kandidātu grupas portrets. Vakar liels “palags” ar Zaļo un Zemnieku savienības lozungu aizklāts priekšā arī Aizkraukles centrālā laukuma tūju rindai. Lasītāji vaicā, vai tas ir atļauts. Vēlēšanu likumā noteikts, ka reklāmas materiālu izvietošana apdzīvotajās vietās jāsaskaņo ar pašvaldību vai būvvaldi un partijai par to pašvaldībai jāmaksā nodeva. Šie plakāti noteikti ir izvietoti ar novadu domju atļauju, citādi nemaz nevarētu būt, jo gan Aizkraukles, gan Kokneses un Pļaviņu mēri ir kaismīgi Šķēles un Šlesera tandēma atbalstītāji. Kaut kā taču “jāatpelna” nauda, kas dažādiem projektiem “treknajos” gados no Tautas partijas saņemta. Tas, ka partiju deputātu kandidāti aģitācijas nolūkā izmantos jebkuru iespēju “pazīmēties”, bija gaidāms. Par to pārliecināmies televīzijas un radio raidījumos. Pat Valsts himnu pirms hokeja mača sākuma dzied nevis kāds profesionāls mākslinieks, bet gan Saeimas deputāts un šobrīd arī kandidāts Vents Armands Krauklis (PLL), kura darbības ziedu laiki šlāgerkapelā “Bumerangs” jau sen pagājuši. Arī balvas labākajiem hokejistiem pasniedz neviens cits kā Šlesers! Cenšas arī citas partijas. Piemēram, Zaļo un Zemnieku savienība no apdzīvotajām vietām, arī no Kokneses, iedzīvotājus ved bezmaksas ekskursijā uz savu citadeli, premjera kandidāta Lemberga “sēdekļa” vietu — Ventspili, nežēlojot naudu arī bezmaksas pusdienām. Cerams, cilvēki ir pietiekami gudri — piedāvājumus izmantos, bet vai balsos?! Ļoti gribas ticēt, ka reklāma cilvēkus neapžilbinās un viņus nepārņems atmiņas zudums, aizmirstot visu, ko šie paši “brieži” iepriekšējos četros gados sastrādājuši. Jo, kā raksta kolēģis Egils Līcītis, “politiskās lokomotīves (..) arī 2010. gadā laiž tvaiku, pūš svilpi un dīžājas kā nevaldāmi zirgi, lai pa noliktām sliedēm atkal trauktos uz Saeimu”.
