Kokneses amatu centrā “Mazā kāpa” pirms nedēļas atklāja koknesietes Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes 3. kursa studentes Elīnas Māliņas gleznu izstādi “Plenērs Engurē”. Tā būs apskatāma līdz februārim.
Ar mākslu kopš
bērnības
Elīnai jau no mazotnes patika “ķēpāties” ar krāsām. Viņasprāt, šīs prasmes iedzimtas no vecākiem. “No 2. klases mācījos gleznot pie skolotāja Alda Dobenberga, vēlāk absolvēju Aizkraukles mākslas skolu. Tā bija ne tikai pamatīga mākslas pamatu apguve, bet arī labi pavadīts laiks ar draugiem. Nodarbības vienmēr apmeklēju labprātīgi, un vecākiem mani nebija jāmudina to darīt. Jau tolaik nešaubīgi zināju, ka savu nākotni saistīšu ar mākslu,” stāsta Elīna Māliņa.
Tā kā pēc vidusskolas beigšanas Mākslas akadēmijas studentu pulkā iekļūt neizdevās, Elīna sāka studēt Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātē. Lai gan viņa nedomāja kļūt par skolotāju, sākoties mācībām, ar studiju programmu bija ļoti apmierināta. Elīna studē 3. kursā, un pēc šīs augstskolas beigšanas jauniete ir apņēmības pilna turpināt mācības Mākslas akadēmijā.
Koknesē otro reizi
Iekārtot izstādi “Mazajā kāpā” Elīnu pamudināja īpašniece Inese Kāpiņa. “Skolotājs Aldis vienmēr mācīja, ka māksliniekam ik pa laikam vajag parādīt savus darbus. Mācoties 12. klasē, Kokneses bibliotēkā bija mana pirmā gleznu izstāde, taču šogad savus darbus nolēmu parādīt atkal. Kad “Mazās kāpas” īpašniecei Inesei Kāpiņai stāstīju par plenēru, kas pasniedzēja Jura Utāna vadībā šovasar notika Engurē, viņa piedāvāja izstādīt gleznas amatu centrā. Uzreiz piekritu, jo tā ir laba iespēja pamazām kļūt pazīstamai,” domā Elīna.
Katrai gleznai
savs stāsts
Kad vaicāju, kurš Elīnai ir mīļākais darbs, viņa samulst: “Grūti teikt. Katrai gleznai ir savs stāsts, sajūtas un noskaņa. Piemēram, gleznojot kādu vecu laivu, sarunājos ar vīrieti, kurš ar to esot devies zvejā. Engurē vienmēr kāds vietējais iedzīvotājs interesējās, ko mēs darām, un pastāstīja mums interesantus faktus par šīs vietas apkār-tni. Katrai dienai bija jauna iedvesma. Tapa necerēti daudz darbu, tāpēc kursabiedrenes mani iesauca par konveijeru. Esmu apmierināta ar paveikto un priecāšos, ja arī citiem patiks manas gleznas, uzklausīšu arī kritiku.”
Izstādes atklāšanas dienā daudziem bija pēdējā iespēja sastapt Elīnu Latvijā, jo jau pirmdien viņa dodas uz Slovēniju, kur saistībā ar apmaiņas programmu līdz pat februārim studēs vizuālo mākslu.
