Viendien skrienu uz “Supernetto” pēc nocenotajiem cīsiņiem, un pēkšņi pārņem dīvaina sajūta, it kā mani kāds vērotu. Pametu skatu atpakaļ un gandrīz pakrītu — uz mājas sienas izvietots milzīgs plakāts ar pieciem cilvēkiem, kuri tik jautājoši manī skatās, ka es nosarku kā biete. Bet zem plakāta maza mazītiņa gaļas veikala reklāmiņa ar niecīgu gaļas pikucīti. Manuprāt, vajadzēja otrādi — lielu vistas stilbu pa visu sienu un mazus cilvēciņus. Tad es ticētu, ka domā par mūsu nākotni. Plakātā pazinu tikai Andrīti — tāds švaks gan palicis. Saprotams taču — nav jau viegli pārvaldīt visus īpašumus, uzņēmumus un vēl jaunu sievu. Labi, ka lieliem burtiem uzrakstīts, kas kurš ir — izrādās, pats lielākais un diženākais no visiem ir mūsējais no Pļaviņām.
Vakar biju pie draudzenes Koknesē. Ejot uz veikalu, jau pa gabalu redzēju lielu plakātu ar uzzīmētu kliņģeri — izrādās, tas ir partijas cipars vēlēšanās, bet no plakāta atkal uz mani raudzījās mūsējais. Nu, akurāt kā spoku filmās — nekur no viņiem nevar aizmukt. Bet varbūt tās ir mūsdienu svētbildes un izliktas ar nolūku, lai to priekšā mēs mestos ceļos un zvērētu mūžīgu uzticību?
