Neilgi pirms Saeimas vēlēšanām kāda piecu cilvēku grupa, kura sevi nosaukusi par “Latvijas patriotiem”, paziņojusi par nakts koncerta rīkošanu Rīgā, 11. novembra krastmalā. Rīgas dome sākotnēji piekritusi. Vēlāk Rīgas domes izpilddirektors Juris Radzēvičs licis tā norises vietu pārcelt no krastmalas uz Mežaparku. Ar to nav mierā koncerta organizatori, uzsverot Mežaparka estrādes attālumu līdz centram, apgaismojuma trūkumu.
Principā koncerts nav aizliegts, kā to plašsaziņas līdzekļos vēsta “Latvijas patrioti”, kuri nez kāpēc “pamodušies” tieši tagad un uz visu citu Latvijā populāro vēlētāju aģitēšanas pasākumu fona ar oriģinalitāti īpaši neizceļas. Nav nemaz jāiedziļinās, kā “strādā” reklāma, lai saprastu, ka gan Aizkraukli nesen apciemojušais aktieris Rolands Zagorskis, gan šonedēļ gaidāmais skatuves mākslinieks Žoržs Siksna ar draugiem ir kļuvuši par lielās politikas mazajiem pakalpiņiem, kuri kultūras degradācijas dēļ novesti līdz tam, ka gatavi pārdoties katram, kurš sola samaksāt. Daudzus cilvēkus dziedātāji un aktieri reiz iedvesmojuši vai likuši nolīt pa aizkustinājuma asarai. Tagad, ejot roku rokā ar politiķiem un bārstot tukšos solījumus, šie mākslinieki cer, ka līdzi ies arī koncerta apmeklētāji. Rīdzinieki gan noliedz plānotā nakts koncerta saistību ar politiku vai reliģiju, bet paralēles ir pārāk labi saskatāmas. Izbrīna tas, ka šie cilvēki nekaunas “spēlēt uz tautas jūtām”. Cik saldi un lipīgi skan vārdi no “patriotu” uzrunas: “…Ieklausies un sadzirdi. To bērniņu, kas krustcelēs, to bērniņu, kas Latvija. To tautas sirdi, kuras daļa esi arī tu. To sirdspukstu, kas vēl pukst…”. Nez kāpēc, lasot šīs rindas, gribas noskurināties, jo šis noteikti nav īstais laiks un veids, kā tautā modināt patriotisma jūtas. Kāpēc šāds pasākums notiek tieši nedēļu pirms vēlēšanām? Lai tas apmeklētājiem labāk paliktu atmiņā? Iespējams, kāda politiskā spēka plānots skaistais uznāciens. Dziesmotais laiks sen pagājis, un visi, kuri pirms divdesmit gadiem zem sarkanbaltsarkanajiem karogiem dziedāja “Dievs, svētī Latviju!”, to atminas ar skumjām. Divdesmit gadu ir arī pietiekams laiks, lai saprastu, ka ar dziesmām un lūgšanām vien neko panākt nevar.
