Politisko partiju solījumi rakstveidā ir ietverti to programmās. Diemžēl vēlētāji tās lielākoties neizlasa, jo uzskata par tukšām frāzēm, kurām nav saskatāms reāls piepildījums. Tomēr tieši programmās paustā izpildi mēs varam pieprasīt no deputātiem pēc viņu ievēlēšanas. Tāpēc, lai pilsoņiem palīdzētu izvēlēties, par ko balsot, “Staburags” lūdza 25 sabiedrības ekspertus, cilvēkus no tautas, izlasīt partiju programmas un mēģināt vērtēt tās. Vērtējumam izvēlējāmies, mūsuprāt, piecas svarīgākās dzīves jomas: pašvaldību un reģionālo attīstību, izglītību, medicīnu, sociālo aizsardzību, kultūru un lauksaimniecību. Šodien par pašvaldību un reģionālo attīstību.
Maigonis Purkalns,
pensionārs Iršos
Līdz vēlēšanām visas partijas vienmēr sola zilus brīnumus, lai tikai iekļūtu Saeimā, par katru cenu cenšas pārliecināt tautu, bet tauta jau ir tik tālu novesta, ka netic nevienam solījumam.
Partija “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” krievu valodai piešķirtu oficiālas valsts valodas statusu tur, kur krievvalodīgo iedzīvotāju skaits ir lielāks par 20%. Vai krievu valodai vajag valsts valodas statusu? Vai valodai ir tik būtiska nozīme? Krievi ir mūsu tuvākie kaimiņi, un mums ar viņiem ir jāsadarbojas visās iespējamajās jomās.
“Vienotība” sola attīstīt ražošanu reģionos un ieguldīt trīs miljardus, lai katrā novadā izveidotu vismaz vienu ražotni. Kur tad to naudu ņems?
Valdība nekad nav pietiekami daudz uzmanības pievērsusi reģioniem. Bezdarbu laukos varētu samazināt, tikai radot darba vietas. Kam mums to aizņēmumu vajadzēja? Būtu labāk Latvijas miljonāri sametuši ziedojumu, un gan jau kaut kā izkultos. Ķīnas un Amerikas miljonāri taču ziedo savus īpašumus. Ja miljonārs ir patriots un mīl šo zemi, tad atbalstītu Latviju, nevis savu kabatu.
Daudzas partijas sola saglabāt mazās lauku skolas. Būtu ļoti nepieciešams šo solījumu izpildīt. Jau tagad daudziem bērniem grūti tikt uz skolu, pamatizglītības iestādēm jābūt tuvu mājām. Jārod iespējas tās saglabāt. Apvienība “Daugava Latvijai” uzskata, ka vajadzētu paplašināt pašvaldību pilnvaras. Tam pilnīgi piekrītu, tas varētu mazināt birokrātiju, ļaut lēmumus pieņemt tepat uz vietas. Vēl šī partija sola nodrošināt nodokļu atlaides uzņēmējiem, kuri gribētu savu ražotni izveidot laukos, kur biznesu attīstīt grūtāk. Iršos nav neviena uzņēmuma, kur varētu strādāt. Vēl derīgs solījums man šķiet likvidēt politiskās padomes un valdes valsts un pašvaldību uzņēmumos. “Par labu Latviju” grib izveidot piecus megacentrus, kuru galvenais uzdevums būtu attīstīt ekonomiku. Tā būtu reforma, līdz ar to vienam otram atkal pilna kabata. Esmu vīlies partijās, par kurām balsoju, tāpēc vēlēt vairs neeju. Tāpat solīto nepilda. Nav vērts. Vai šogad došos vēlēt, pagaidām nezinu. Jāpadomā.
Vitālijs Rūrāns,
SIA “Kokneses komunālie pakalpojumi” kvalitātes speciālists
Diezgan maz partiju ir pievērsušās novadu problēmu risināšanai. Reti kura domā par valsts attīstību un cilvēkiem, kuri šajā valstī dzīvo. Izņemot varbūt tās partijas, kuras tagad ir pie varas un dara darbu, kas vajadzīgs, lai valsts vispār varētu eksistēt. Galvenais tagad kandidātiem ir tikt iekšā, bet pēc tam visus solījumus ātri noliks atvilktnē un aizmirsīs. Valstij vajadzētu izstrādāt reģionu attīstības programmu. Pašvaldība savā teritorijā var kaut ko plānot, bet, ja valsts izvēlētos ap 30 atbalsta vietu, kur pastiprināti attīstīt kādu konkrētu ražotni, tad pašvaldības varētu vairāk līdzdarboties. Ja ministrijas neko tādu nepiedāvā, cik tālu pašvaldība pēc savas iniciatīvas var tikt? Jāvēršas daudzās ministrijās, lai kaut ko varētu iekustināt. Papīru lietu nemaz nav palicis mazāk. Novadu attīstībai par labu nenāk iepirkumi un tas, ka to rezultātus var tik viegli apstrīdēt. Līdz ar to iepirkums “izstiepjas”, darbi kavējas. Un tas, ka jāizvēlas zemākā cena, arī nav īsti pareizi. Labs ir “Vienotības” piedāvājums investēt miljardus, lai katrā novadā izveidotu ražotni. Tagad viss pamatā koncentrēts ap Rīgu, bet, ja būtu vismaz katrā reģionā — Latgalē, Vidzemē, Zemgalē, Sēlijā — izveidots liels uzņēmums, arī tas būtu solis uz priekšu. Visi nevar izbraukāt uz Rīgu.
Zaļo un Zemnieku savienība sola laukos sakārtot ceļus. Uzskatu, ka ceļus vajadzēja sakārtot pirms reģionālās reformas. Daudzviet pierobežā cilvēki vispār nevar nekur tikt, ir vietas, kur autobuss kursē tikai divreiz nedēļā. Maršrutu skaits samazināts, un, pa “trepēm” braucot, mašīnas ātri vien nolietojas.
Vairākas partijas sola saglabāt lauku skolas. Tas ir ļoti nepieciešams, lai lauki būtu apdzīvoti. “Par labu Latviju” ierosina reorganizēt valsts pārvaldi, izveidot Latvijā piecus lielus centrus. Domāju, mākslīgi veidotas struktūras diez vai varētu veiksmīgi funkcionēt, drīzāk būtu jāveicina sadarbība starp novadiem. Uzspiestas lietas nerada atsaucību, cilvēkiem jāļauj izvēlēties.
Partija “Daugava Latvijai” sola nodokļu atlaides uzņēmējiem valsts depresīvajos reģionos. Tas būtu nepieciešams, biznesu sākt tagad ir lētāk, bet, ja ir jāmaksā visi nodokļi, tad uzņēmējiem nav viegli.
Ivars Gražulis,
mežsargs no Kokneses
Izlasot partiju programmas, secināju, ka visās ir tikai deklaratīvas tēzes, kurās nav norādīts, kā īstenot piedāvāto. Programmās rakstīts, ka jāveido vienmērīga reģionālā attīstība, bet darbība liecina par pretējo. “Vienotība” runā par apdzīvotiem laukiem un modernu lauksaimniecību. Lauku cilvēki ir bezizejā, spiesti pārdot savus īpašumus. Moderna lauksaimniecība, ražošanas pakalpojumu attīstība lauku teritorijā, diemžēl neredzu, kā to izdarīs.
Piekrītu partijas “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” ieteikumam, ka pašvaldību vēlēšanās vajadzētu atļaut piedalīties visiem pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Tomēr ar vienu noteikumu: deputāts nepilsonis risinātu tikai ekonomiskos jautājumus, ne politiskos. Man nesaprotama ir šīs partijas vēlme ieviest otru valsts valodu. Maskavā es taču nepieprasīšu — runājiet ar mani latviski! Mana ģimene ir piedzīvojusi diskrimināciju — viens no maniem bērniem nevarēja dabūt darbu, jo nezināja krievu valodu. Privātbiznesā jārunā klienta valodā, bet valsts iestādē — esiet tik laipni un runājiet valsts valodā! Dažas partijas sola apturēt pensijas vecuma paaug-stināšanu. Paaugstinot pensionēšanās vecumu līdz 65 gadiem, būtu jāņem vērā vidējais dzīves ilgums valstī. Latvijā vīriešu dzīves ilgums ir 65,4 gadi. Cilvēki, kuri pašreiz nevēlas strādāt, kuriem garšo grādīgā dzira, negrib mainīt dzīvesveidu, saņem pabalstus. Bet tie, kuriem ir zeme, nav tehnikas, tomēr kaut kā kuļas — viņiem nepalīdz, jo viņi nav trūcīgi. Tas ir absurds. Diemžēl teju visa līdzšinējā valdības darbība — reformas, samazināšana — lauku cilvēku vēl vairāk attālina no centra. Piemēram, Lauku atbalsta dienesta centrs mums ir Ikšķilē. Lēmumu pieņemšanas centri ir attālināti. Partiju apvienības “Par labu Latviju” ideja izveidot piecas vēlētas reģionālas pašvaldības — tā ir kārtējā reforma. Dzīvojam vienās reformās, varbūt vienreiz pietiks reformēties un sāksim strādāt? Strīdīgs ir arī šīs partijas solījums ieviest kvotu principu saņemtajam Eiropas Savienības finansējumam. Lai vai kā, tomēr korporatīvās saites ietekmē un vienmēr ietekmēs, diemžēl. Šis ir nereāls solījums, jo katrs ministrs dalīs savējiem.
Es balsoju tikai par prognozējamiem cilvēkiem, tomēr visbiežāk nākas vilties.
Agris Kondrāts,
Kurmenes pagasta pārvaldes vadītājs
Esmu dzirdējis visu partiju solījumus. Programmās nav jēgas iedziļināties, tuvojas vēlēšanas, un katrs sola, ko vien var, kas ienāk prātā. Godīgi sakot, ja šodien būtu vēlēšanas, nezinu, par ko balsot. Jāiet ir, to saprotu. Pēc vēlēšanām parasti sekoju līdzi, vai Saeimā tikušie pilda solīto. Balsotājam jābūt analizēt spējīgam, vēlēt jāiet, jo, ja to nedarīs, visādi var būt.
Partija “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” sola: “Piespiest ierēdni runāt nodokļu maksātāja valodā un piešķirt krievu valodai oficiālās valodas statusu pilsētās un novados, kur krievvalodīgo iedzīvotāju skaits ir lielāks par 20%.” Kā var piespiest? Ko nozīmē — mēs piespiedīsim? Un kas domāts, sakot, ka visai informācijai par valsts iestāžu un uzņēmumu darbu būs publiska piekļuve? Kas ir “visa informācija”? Te nav nekā konkrēta. Vai arī “Vienotības” solījumi: “Darbs katram. Attīstīt ražošanu un pakalpojumus visā Latvijā. Četros gados ieguldīt trīs miljardus latu, lai izveidotu vismaz vienu ražotni katrā novadā. Īpaša uzmanība attīstībai ārpus Rīgas.” Kur tad viņi ņems tos trīs miljardus? Valsts taču tikai aizņemas. Ir pat lēsts, cik katrs cilvēks individuāli ir parādā Starptautiskajam valūtas fondam. Parādi būs jāatdod, jādomā vispirms, kā to putru izstrēbt, un tikai tad var domāt par kaut kādām ražotnēm. Nav konkrētas programmas, kas valstij būtu jādara. Kāds būtu tas uzņēmums, ko dažas partijas sola izveidot katrā pagastā? Piemēram, ko konkrēti varētu izveidot Kurmenē? Ja sola tādas lietas, tad jārunā konkrēti, bet nekas tāds nav dzirdēts. “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK, Zaļo un Zemnieku un vēl dažu partiju programmās ir solījums saglabāt lauku skolas. Ko var saglabāt, piemēram, Kurmenē, kur ir 30 bērnu? Kā to panāks? Bērnus taču klāt nepievedīs. Protams, būtu ideāli, ja skolas nebūtu jāslēdz. Ja likvidē skolu, arī bērnu vecāki, iespējams, dosies projām, un lauki paliks tukši.
Vineta Geršebeka,
projektu vadītāja no Daudzeses
Iepazīstot partiju priekšvēlēšanu programmas, secināju, ka nevienam deputātu kandidātam īpaši neinteresē dzīve reģionos. Visas programmas veidotas virspusēji un, lai gan it kā domātas visai Latvijai, tomēr patiesībā tikai Rīgai. Manuprāt, veiksmīgas Latvijas attīstības priekšnosacījums ir pilnveidot un attīstīt dzīvi Latvijas laukos. Gandrīz visās partiju programmās ir teikts, ka jāattīsta ražošana, lai reģionos būtu vairāk darba vietu, jāuzlabo lauku ceļi, transports un sakari, jāveicina lauku tūrisms, lai uzņēmējiem būtu vieglāk saņemt Eiropas fondu līdzekļus. Tikai dažas partijas programmās izklāsta savu piedāvāto reģionu attīstības redzējumu.
Palasīju arī iepriekšējo gadu priekšvēlēšanu programmas un secināju, ka solījumi vienmēr atkārtojas. Lielākā daļa solījumu darīt kaut ko lauku attīstības labā netiek izpildīti, un galā viss tiek Rīgai. Lauki paliek tikai solījumiem. Ļoti svarīgi būtu panākt, lai vieglāk varētu apgūt Eiropas fondu līdzekļus. Citās valstīs tas ir daudz vienkāršāk. Piemēram, nule no Lielbritānijas vēstniecības saņēmu piedāvājumu neliela projekta realizācijai. 300 vārdos jāuzrak-sta sava ideja, viņi izlasa un tad apstiprina vai noraida. Bet Latvijā ir tā — izpildām nezin cik projektu lapu un tad pasaka: nē, jūsu projekts neder. Ieguldi laiku un darbu, bet nekā! Igaunijā, Somijā, Polijā iztiek bez papīru kalniem.
Sekoju līdzi sarunām, intervijām ar deputātu kandidātiem, izvērtēju paveikto un katram pielieku plusu par izdarīto vai mīnusu par tukšiem solījumiem.
Partiju solījumi reģioniem, ja vien tie būtu realizējami, ir pat ļoti vajadzīgi. Tomēr neatbildēts paliek jautājums — kā to panākt?
