Aizvadītā darba nedēļa noritēja mierīgi. Mūsu uz-ņēmums, kas sniedz palīgpakalpojumus mežsaim-niecībā, patlaban kopj jaun-audzes Ērberģes un Jaunjelgavas meža iecirkņa teritorijā, zāģējam Bebru pagastā.
Pagājušajā nedēļā noslēdzām arī līgumu ar “Store Enso”, sākām zāģēt kokus pēc šīs firmas pasūtījuma. Laika apstākļi darbam mežā pagājušajā nedēļā bija labi. Patiesībā visideālākie, jo ir sācies rudens posms, kad odu un citu sīko knišļu mežā vairs praktiski nav, un tas krietni atvieglo mežstrādnieku darbu.
Mani interesē politika, aktīvi sekoju tai līdzi gan presē, gan citos medijos. Pagājušajā nedēļā televīzijā vēroju diskusiju, kurā atzina “simtlatnieku” darba nelietderību. Izskanējis viedoklis, ka pastāvīgu darba vietu radīšanas vietā valsts aizdevumu tērē pabalstiem par izdomātiem un bieži vien nevajadzīgiem darbiem. Valsts kontroliere Inguna Sudraba atklāja, ka pašvaldību vadītāji nereti viņai atzīst: “simtlatnieki” veic darbus, bez kuriem vēl gadu desmit varētu iztikt. Edgars Zalāns paudis, ka “simtlatnieku” programma ir Latviju demoralizējoša. Manuprāt, šo naudu vajadzēja dot uzņēmējiem, kuri ar tās palīdzību spētu radīt darba vietas. To vajadzēja darīt jau sen. Ar pabalstu sistēmu ilgi noturēties nav iespējams.
Politiķi priekšvēlēšanu laikā ir ļoti aktīvi, rosās un mēģina sev pievērst pēc iespējas lielāku uzmanību. Tagad sācies pasakaino solījumu laiks — kurš kuru pārspēs. Šķēle stāsta pasakas, bet Šle-sers mēģina panākt, lai potenciālie vēlētāji aizmirstu iepriekšējo priekšvēlēšanu kampaņu neizpildītos solījumus. Kaut vai par tām pašām sasolītajām darba vietām, kuru joprojām nav. Grūti vērtēt tos cilvēkus, kuri vēl tikai ienāk politikā. Tikai tie, kuri viņus pazīst tuvāk, zina — var uzticēties vai nē. Politikā mēģināt un eksperimentēt nedrīkst. Ja tu esi mērs vai ministrs, tev tūlīt arī jāveic uzticētie pienākumi. Jāstrādā. Jo politika ir darbs, tai ir jābūt sirdslietai, un katram jābūt kompetentam savā jomā. Tikai ārsts var būt veselības ministrs, tikai ekonomists — ekonomikas ministrs, katram jādara tas, ko viņš saprot.
Pēdējā laikā Latvijā un arī mūsu reģionā notikušas smagas avārijas ar cilvēku upuriem, tāpēc atbalstu Ceļu satiksmes drošības direkcijas sākto pētījumu ar mērķi noteikt autovadītāja noguruma pakāpi. Lasīju, ka statistikas dati liecina: aptuveni puse avāriju, kurās iet bojā autovadītāji un pasažieri, ir tādi nelaimes gadījumi, kuros iesaistīts viens transportlīdzeklis. Šī noguruma pārbaude īpaši būtu nepieciešama tiem, kuri sēž pie smago kravas auto stūres. Kaut gan — jebkura automašīna, kurai pie stūres noguris vadītājs, var izraisīt nelaimi.
Lai cik smagi klājas, tomēr domāju, ka ļoti aplams bija lēmums, ko pieņēma par SIA nodibināšanu — ka uzņēmumu tagad var izveidot katrs, kuram kabatā lats.
Šis likums ir “uzcepts”, lai cilvēku iegrūstu cilpā. Visi nevar būt uzņēmēji, ir jābūt talantam. Tikai tad, ja šo darbu proti, ja ir pieredze un zināšanas, var kaut ko sākt. Lielie uzņēmumi nekad ar jaunām firmiņām līgumus neslēgs, neeksperimentēs. Viena no retajām, varbūt pat vienīgā, nozare, ko valsts saudzē, ir lauku tūrisms. Kāpēc tā? Kāpēc neatbalsta ražotājus? Tūrisms pie mums “uzcelts” par Eiropas Savienības līdzekļiem, to nedrīkst “nogremdēt”. Tūrisms mums ir, taču ražošanas Latvijā nav. Mūsu valsts izskatās pēc Eiropas atpūtas zonas, parka, kur pastaigāties. Cik ilgi valsts var noturēties bez ražošanas?
Pagājušajā nedēļā lasīju, ka lielākais klupšanas akmens cilvēkiem, kuri vēlas iegūt Latvijas pilsonību, ir valsts valodas eksāmens. Gada pirmajā pusē latviešu valodas eksāmenu kārtoja 1065 un nenokārtoja 858 cilvēki. Ja visu mūžu dzīvo Latvijā, tad valoda gan jāprot. Bet ir īpaša cilvēku grupa, kura principā nevēlas apgūt valsts valodu. Nu nevar būt, ka mūsu valodu nav iespējams iemācīties! Ir daudz piemēru, ka var un neilgā laikā. Iebrauc Latvijā kāds jamaikietis, itālietis vai dānis un pēc gada “vālē” latviski. Visu var, ja grib. Darbā man arī visādi iet, ir arī krieviski runājoši strādnieki — pieci vārdi latviski, pieci krieviski, saprotamies. Domāju, ka naidu starp latviešiem un krieviem uztur mākslīgi, īpaši, ja kāds politiķis vēlas sev pievērst uzmanību, šo jautājumu aktualizē. Jādomā, kā tikt ārā no krīzes, nevis jānaidojas.
Sākoties sēņu laikam, Latvijā bijuši vairāki traģiski saindēšanās gadījumi ar tām. Cilvēkiem vajadzētu būt uzmanīgākiem un sēni likt groziņā tikai tad, ja ir pilnīga pārliecība par to, ka tā nav indīga. Domāju, ka informācijas par sēnēm netrūkst. Ir gan sēņu grāmatas, gan televīzijas pārraides. Es pats skatījos pārraidi, kurā stāstīja, ka arī cūcenes un vilnīši ir indīgi. Visas sēnes, kas izdala balto pienu. Bet mēs paaudzēm esam tās ēduši, un viss ir kārtībā. Tā kā sēņošana man ir kā citiem cope, brīvā brīdī labprāt dodos sēņot. Šogad sēņu kā nekad — piecās stundās pielasīju pilnu mašīnas bagāžnieku.