Nemieri Jaunbebros
Plaši zemnieku nemieri izcēlās arī Jaunbebros. 1841. gadā zemnieki atteicās iet klaušās, ko dažkārt motivēja šādi: “Es neatsaku zemei, es atsaku kungam.”
Par izceļošanu uz silto zemi aģitēja “Āpšu” māju saimnieks Viļums Preiss. Viņš vāca parakstus un sūtīja tos uz Rīgu. Pirms soda ekspedīcijas ierašanās Kokneses — Krapes draudzes tiesa viņu gribēja sagūstīt, bet viņš slēpās. Pēc Veselavas pagasta apmeklējuma soda ekspedīcija 8. septembrī ieradās Jaunbebru muižā. Zaldāti uz Jaunbebriem gāja piecas dienas, jo krogos dzēra un pa ceļam diedelēja. Sākotnējais mērķis bija Viļuma Preisa apcietināšana. Viņu uzskatīja par zemnieku vadoni Jaunbebros un apsūdzēja nemieru organizēšanā, melu propagandēšanā un pāriešanā pareizticībā.
Mājās “Āpškalni” viņu neatrada, tiesneši ar desmit zaldātiem devās uz Jaunbebru muižu. Tiesnešu un apbruņotu zaldātu pagastu apbraukāšanas notika bieži. Kartupeļu novākšanas laikā lasīja kartupeļus muižas laukā. Preiss bija aizbēdzis.
Līdzatbraukušais tiesnesis barons Tranzē un komisārs Helmanis lika kareivjiem apcietināt vairākus nepaklausīgos, kuri atteicās turpināt kartupeļu novākšanu, rezultātā notika sadursme starp soda ekspedīciju un zemniekiem. Zemnieki ņēma mietus, dakšas un atsita soda ekspedīcijas uzbrukumu, un ievainoja Helmani, kurš gribēja vienu no zemniekiem sagūstīt. Redzēdami, ka zemniekus apklusināt neizdosies, soda ekspedīcija un tiesneši atkāpās uz muižu.
Zemnieki nerimās un pieprasīja viņu linča tiesai izdot Helmani vai Tranzē. Zemniekus apturēja viens no zaldātiem, norādot, ka Helmanis nav vainīgs un esot izpildījis priekšnieka pavēli. Zemnieki pieprasīja, lai Tranzē nāk ārā no muižas. Kad Tranzē iznāca uz muižas kāpnēm, viņš taisnojās, ka tā ir priekšnieka pavēle sagūstīt Viļumu Preisu. Pats Preiss arī bija ieradies, bruņojies ar rungu, un kliedza: “Ķer mani tagad!”. Pēc brīža zemnieks Kārlis Tālmanis norāva Tranzē no kāpnēm un sāka draudēt ar koku. Tranzē izdevās iebēgt atpakaļ muižā, pateicoties kareivjiem, kuri viņu aizsargāja. Zemnieki solīja apsargāt visus ceļus, kas ved prom no Jaunbebriem, tomēr naktī ar Jaunbebru muižas dārznieka palīga Findeizena atbalstu kopā ar līdzatbraukušajiem kareivjiem viņam izdevās aizbēgt pa ceļu uz Odzienu. Helmanis palika muižā.
Par aktīvākajiem nemierniekiem Tranzē nosauca Kārli Tālmani, Viļumu un Kārli Preisus, Juri Sarkanu (Šlakanu), Jēkabu Tālmani un Mārtiņu Sutu.
Dumpi apspiež
Divas dienas vēlāk ģenerālgubernators Pālens nodeva Tranzē rīcībā vēl divas rotas ar kareivjiem un pavēlēja doties uz Jaunbebriem. Zemnieki tur jau bija sapulcinājuši papildspēkus no Kokneses, Pilspasta, Meņģeles un Aderkašu pagasta. Karavīriem izdevās apcietināt 33 nemierniekus. Apcietināja arī Aderkašu pagasta vecāko Andreju Sarkanu. Karaspēkam 3. oktobrī pievienojās piecas rotas kājnieku un 40 kazaku ar diviem lielgabaliem. Rutku Tēvs raksturo situāciju Jaunbebros: “Tagad Jaunbebri izskatījās pēc karaspēka nometnes. Šāda karaspēka pietiktu cietokšņa, ne tikai viena maza pagasta neapbruņoto zemnieku sagūstīšanai.” Dumpi apspieda, jo zemnieki, saprazdami draudošās sekas, nodeva dumpja galvenos rīkotājus un viņu slēpšanās vietas.
Lai mīkstinātu sodu, ko varētu piespriest visiem pagasta iedzīvotājiem, Bebru pagasta vecākais Kurme rakstīja vēstuli baronam: “Šodien, 17. oktobrī, sagūstīti divi zemnieki — Viļums Preiss un Reinis Tālmanis.” Tajā viņš lūdza arī piedošanu.
1841. gada rudenī visā guberņā darbojās kara tiesas, kuru spriedumus apstiprināja ģenerālgubernators bez pārsūdzēšanas tiesībām. Jaunbebru dumpi nozīmēja tiesāt pēc piederības — Vidzemes kara tiesai zemes tiesneša barona Urngern — Šternberga vadībā. Viņi pasludināja spriedumu — jāsoda 108 zemnieki, viņu vidū viena sieviete, nosakot divu veidu sodus — stroju vai pēršanu. Abi soda veidi izpildāmi karaspēka priekšā. Par eksekūcijas vietu noteica Jaunbebrus.
Svinīgajā aktā, kā to dēvēja Rīgas apriņķa deputāts Hagemeisters, noskatījās 230 guberņas pagasta tiesas vīru, 386 citu pagastu locekļi un visi Jaunbebru muižas iedzīvotāji bez izņēmuma.
Soda diena
Soda dienu ieskandināja ar diviem lielgabalu šāvieniem, lai visā apkārtnē zina, ka sodīšana sākusies. Laikrakstā “Kurzemes Vārds” apskatā par zemnieku nemieriem rakstīts: “No Jaunbebriem 4 zemnieki bija jādzen caur tūkstoš vīru garai rindai, septiņi zemnieki caur 500, 6 zemnieki caur 150.” Pie zemnieku sodīšanas nepielaida latviešu karavīrus, tomēr tiem karavīriem, kuriem bija jāsoda zemnieki, bija jāstrādā cītīgi. Visiem, kuri “sita pārāk vāji vai nesita nemaz, uz muguras ar krītu atzīmēja baltu krustu. Tos pēc tam pēra par sliktu sišanu.”
Zemnieku sodīšanu I. Straumīte apraksta šādi: “Tā nebija ļaužu sodīšana, bet kaušana. Cilvēkus tādām kārtām nesit. Un arī sitienu skaits par lielu, nesamērots ne ar gadiem, ne ar dzimumu. 12 — 13 gadu vecu puišeli tik stipri tiesāja, ka pat pieaudzis nevarētu izciest; kādai nespēcīgai vecītei, kura bija izkaltusi un sasprēgājusi kā koka piepe, uzskaitīja līdz 100 koku; vecīti, kurš no skata līdzinājās egles čiekuram, dzina caur stroju divas reizes, bet viņš lāgā nevarēja iziet cauri pat vienu reizi. Zaldāti uzlika viņu uz riteņiem un vilka nomirušu, sita nūjām kā pa maisu; bet virsnieki gāja abām zaldātu rindām nopakaļ ar krītu rokā un uzvilka uz muguras krustu kuram katram zaldātam, kurš vai nu neiesita vai iesita gļēvi. Tos nelaimīgos turpat stiepa gar zemi un pēra. Bet bija arī varoņi vārda pilnā nozīmē. Daži jauni zēni izgāja caur stroju un neiekliedzās. Viens no pagasta amata vīriem, veco laiku cilvēks, nēsāja vēl sapītu bizi. Šā varoņa uzvārds bija Āpsis. Viņu izdzina caur stroju trīs reizes, viņu un dažus citus sita bargāk par visiem. Šis Āpsis neiekliedzās, neievaidējās, tik pie katra sitiena nodrebēja; gāja modri, taisni, mērītiem soļiem un zaldātu rindu galos apgriezās ātri un pēkšņi. Tik trešo reizi sāka mesties gan bāls, gan tumšs. Izgājis cauri, apstājās. Viņam atnesa kreklu, un zaldāti gribēja viņam to uzvilkt, bet viņš pats to paņēma; kamēr ārsts ar kādām zālēm ierīvēja viņa muguru, kura bija sasista līdz kauliem, viņš pats apraustīja savas ādas lupatas, kuras uz viņa kauliem vēl karājās. Izdzēris ķipi ūdens, viņš plaši pārmeta pār sevi svēto krustu, apsvētīja ar krusta zīmi arī savu kreklu un tad pats to uzvilka.”
20 ķēdēs sakalto
Kad eksekūcija bija beigusies, no paaugstinājuma solīja ikvienam, kurš vēl gribēs sacelties pret valdošo iekārtu un mainīt savu (zemnieku) dzīvi, piemērot šādu sodu.
Pēc sodīšanas visbargāk sodīto 20 zemnieku, ķēdēs sakaltus, nekavējoties aizsūtīja uz Rīgu, pārējos palaida mājās ārstēties. Divdesmit vissmagāk sodīto 11. decembrī tika ievietoti slimnīcā, kurā ārstējās līdz 1842. gada 11. martam, kad viņiem varēja piemērot tiesas spriedumu.
Pēc zemnieku sodīšanas Jaunbebru muižā Pālenam un Urngern — Šternbergam vēl bija jānomierina zemnieki Veselavā, kur jau 1842. gada 8. janvārī notika sodīšana un sodu saņēma 19 vīru.
Izsūta uz Sibīriju
108 Jaunbebros sodītie, no kuriem 20 tika izsūtīti uz Sibīriju, 88 nopērtie, daudz sakropļoto un vairāki simti iebaidīto zemnieku — tāds ir rezultāts pēc zemnieku sodīšanas Jaunbebros.
“Notika briesmīga eksekūcija, par kuru arī 1846. gadā visi runāja ar šaušalām. Šī lieta, kad tās apstākļi nāca zināmi Dieva priekšā aizgājušajam ķeizaram Nikolajam I, bija viens no galvenajiem cēloņiem, kas viņu piespieda vairs pavisam neuzticēties baronam Pālenam,” raksta Indriķis Straumīte. Zemniekiem vēl ilgi atmiņās palika sodīšanas akts Jaunbebru muižas priekšā un vācu muižnieku nežēlība pret zemniekiem un viņu drastiskā apspiešana. Pālens bija atbildīgs par Vidzemes guberņu un par tajā notiekošajiem procesiem. Tā kā Pālens bija konservatīvais vācu barons, izskaidrojama arī viņa attieksme pret zemniecību un dumpju nežēlīga apspiešana Vidzemes guberņā.
Likumus neizsludina
Dumpji piespieda Aleksandru I un Krievijas valdību atkārtoti pievērst uzmanību zemniekiem guberņās. 1842. gada 30. martā cars izsludināja “22 pantus”, kuri pieprasīja atjaunot agrākās vaku grāmatas. Jaunais likums paredzēja atteikties no “brīvajiem” un mutiskajiem līgumiem, klaušu dienas normas ierobežoja līdz 12 stundām. Ja šo likumu realizētu, tas uzlabotu zemnieku situāciju, tomēr Nikolajs I nevēlējās parādīt zemniekiem, ka viņi ir kaut ko ieguvuši, organizējot nemierus. Tā šo likumu izsūtīja tikai tiesu iestādēm, bet zemnieki par tā eksistenci neuzzināja.
Tērbatā pulcējās jaukta komisija, kura diskutēja par to, ka zemniekiem ir nepieciešams dot daļēju patstāvību un nodot zemesgabalu pastāvīgā lietošanā. 1845. gada 23. janvārī apstiprināja “77 pantus”, kas noteica, ka rakstveida līgumi jāslēdz ne mazāk kā sešiem gadiem. Likumu dzīvē nerealizēja.
Sāk maksāt
Zemnieku dzīve pasliktinājās četrdesmito gadu otrajā pusē. Neražu un slapjo vasaru dēļ nobeidzās lopi, sākās bads un slimības. No 1845. gada vērojama tendence, ka zemnieki pāriet pareizticībā. Tai nebija nedz politiska, nedz ekonomiska skaidrojuma — tā bija zemnieku vēlme atbrīvoties no vācu muižniecības jūga.
Par nozīmīgāko nemieru panākumu var nosaukt 1849. gada agrārlikumu, kurš paredzēja līdzās muižas zemēm, kuras bija absolūts muižas īpašums, radīt divas jaunas zemes kategorijas: vaku zemes — obligāti iznomājamās vai pārdodamās zemes zemniekiem — un kvotas zemes, kas veidoja aptuveni 1/5 zemnieku zemes — muižas kalpu dzīves uzlabošanai. Likums noteica, ka muižniekiem vairs nebija tiesību patvaļīgi pievienot zemnieku zemi muižai. Tika sperti pirmie soļi pārejā no klaušu nomas uz naudas nomu un radīti pirmie priekšnoteikumi zemnieku privātīpašuma attīstīšanā. Šis process norisinājās lēnām, īpaši Vidzemē. Statistikas dati liecina, ka 1856. gadā naudas nomu Vidzemē maksāja tikai 23% zemnieku. Vācu muižniecība visiem spēkiem gribēja kavēt šī likuma pieņemšanu, bet to tomēr izsludināja.
Saimnieki un kalpi
Līdz ar naudas nomas ieviešanu daļēji uzlabojās zemnieku dzīve. Izveidojās trīs zemnieku daļas — saimnieki, kalpi un vaļinieki. Saimnieku situācija bija labāka nekā kalpu vai vaļinieku, jo viņus sūtīja muižas klaušu darbos un viņi saņēma mazu algu par padarīto darbu.
Naudas nomas izplatīšanās Vidzemes muižniecības vidū un atkārtotā pāreja uz brīvā līguma darbaspēku veicināja krasāku zemnieku sadalījumu. Saglabājās arī zemnieku nodevas muižniecībai.
Sajūt “jauno garu”
Turpinājās zemnieku izceļošanas mēģinājumi uz dažādām Krievijas impērijas provincēm, šos centienus centās apkarot dažādos veidos, tomēr tik nežēlīga sodīšana kā 1841. gadā vairs atkārtojās.
Līdz ar jaunlatviešu kustību arī latviešu zemniecība sajuta “jauno garu” un sāka sevi apzināties kā nācijas daļu. Šo mentālo izjūtu pastiprināja dažādi rīkojumi, lēmumi un likumi, kas regulēja zemnieku dzīvi, attiecības ar muižnieku un zemi. 19. gadsimta otrajā pusē tika likti pamati zemnieku saimnieciskajai emancipācijai — viņi varēja savā īpašumā iegūt zemi un brīvi pārvietoties. Zemnieku dzīve jūtami mainījās pēc zemnieku brīvlaišanas Krievijā 1861. gadā.
