Pa ceļu gāja mazs skorpions un ieraudzīja pie strauta sēžam vardi, kas uzglūnēja mušām. “Labdien, varde,” teica skorpions, “tu taču proti peldēt?” “Kvā, kāpēc tu jautā, vai es protu peldēt?”
“Tu varētu mani nogādāt strauta pretējā pusē, ja tu gadījumā domā peldēt pāri. Es pagaidīšu, kamēr tu medī mušas.” Varde dusmīgi palūkojās uz skorpionu: “Es neesmu tik aprobežota, lai tevi, skorpion, ņemtu uz pleca un peldētu pāri uz pretējo krastu. Tik dumjš jau nebūs neviens! Strauta vidū tu man iedzelsi, un es būšu pagalam! Nē, nē, es tevi neņemšu līdz. Tas nekad nenotiks!” “Nenormālā, kādas muļķības tu runā,” teica skorpions, “es tev nekādā gadījumā neiedzelšu — tad es noslīktu kopā ar tevi un būtu beigts. Es taču nemāku peldēt! Padomā loģiski, varde! Es nekad nepakļautu tevi un sevi tādām nāves briesmām!” Varde ilgi prātoja un domāja. “Loģiski!” viņa secināja, ka skorpions tiešām teicis taisnību. Viņam būtu muļķīgi dzelt, lai pēc tam nožēlojamā veidā noslīktu! “Lai iet,” teica varde, “viss, ko tu saki, izklausās ļoti loģiski un prātīgi. Skorpion, kāp mugurā, es tūliņ peldēšu.” Skorpions ar vienu lēcienu bija vardei mugurā, viņa ielēca ūdenī un peldēja pāri. “Redzi,” teica skorpions, “viss ir kārtībā. Tev tikai jādomā loģiski!” Varde apstiprinoši pamāja ar galvu, spēcīgi airējās, bija nokļuvusi strauta vidū, kad sajuta briesmīgas sāpes. Varde izslējās un iekliedzās: “Vai tu prātu esi zaudējis! Tu man iedzēli, skorpion! Nu es noslīkšu, un arī tu noslīksi! Kur tava loģika, dumjais skorpion!” “Tā ir gaisā izkūpējusi,” teica skorpions un vēlreiz sāpīgi iedzēla. “Vai zini, vardīt, loģika ir laba lieta, taču man IR jādzeļ vardēm!”
