Nedēļa paskrēja spraigā darbā. Beidzies skolēnu vasaras brīvlaiks, un to var just arī bibliotēkā. Uz bibliotēku vairāk nāk gan studenti, gan bērni. Lasītāju skaits vēl vairāk palielināsies, kad beigsies dārza darbi — tā tas bijis katru gadu.
Gatavojamies arī Dzejas dienām. Daudzās bibliotēkās Dzejas dienu sarīkojumi notika jau pagājušajā nedēļā, bet mums lielāks pasākums notiks šonedēļ, kad Aizkraukles pilsētas bibliotēkā viesosies Pļaviņu novada amatierteātris ar Veltas Tomas dzejas iestudējumu.
Pasekoju līdzi arī politiskajām aktivitātēm. Aizkrauklē lielā politika nav tik izteikti jūtama, te viss mierīgi rit savu gaitu. Pilsētu sakārto, cilvēki pozitīvi noskaņoti. Nedēļas nogalē ciemojos pie radiem Krapē, un mans brālēns teica, ka esot dzirdējis tādu teicienu: “Ja, ejot pa Aizkraukli, sastopi kādu cilvēku, kurš nesmaida, tad viņš nav aizkrauklietis”.
Lielajā politikā jūtama priekšvēlēšanu gaisotne. Brīžiem varu tikai apbrīnot dažu politiķu cinismu attiecībā pret vēlētājiem. Šķiet, ka viņi dzīvo citā pasaulē. Iespējams, viņi nekad nav izjutuši to, kā ir, kad nav darba un iztikas līdzekļu. Man tuvo cilvēku lokā bez darba ir gan radi, gan draugi, un viņiem ikdiena ir grūta. Un tie nav cilvēki, kuri padsmit gadu ir bezdarbnieki, viņi darbu ir zaudējuši pēdējos — krīzes gados. Ja politiķis var pateikt, ka cilvēks var visu mūžu mācīties, var pārkvalificēties, vajag tikai vēlēties, tas man šķiet diezgan ciniski. Lai cilvēks mācītos, viņam vajag naudu. Protams, ir bezdarbnieku apmācības programmas, bet arī lai tās izmantotu, cilvēkam ir jāpaēd un jāuztur arī ģimene. Man patīk mācīties, apmeklēt kursus Rīgā, rīkot tepat dažādus pieredzes apmaiņas seminārus, bet, ja man par šo dienu nesamaksā algu, tad es padomāšu, vai šādus kursus apmeklēšu.
Parastam cilvēkam vajag darbu, ne visi var būt vadītāji vai uzņēmēji. Valdībai vajadzētu domāt par to. Ir labi, ka valstī izveidota tā saucamā “simtlatnieku” programma, bet vai šo naudu nevajadzēja novirzīt uzņēmējdarbībai? Dažus gadus darbojās Nodarbinātības valsts aģentūras programma, kurā piedāvāja darbu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tajā iesaistījās arī mūsu bibliotēka. Pieteicās viena meitene, un saistībā ar programmu viņa te nostrādāja divus gadus. Novērtējot viņas darbaspējas un pozitīvo attieksmi pret veicamajiem pienākumiem, mēs viņai piedāvājām darbu arī pēc programmas. Ja “simtlatnieki” strādātu uzņēmumos, tā viņiem varbūt būtu iespēja iegūt pastāvīgu darbu. Tas noteikti būtu labāk nekā tagad, kad liela daļa no viņiem staigā apkārt pa pilsētu un slauka ielas. Labi, vēl pilsētā, bet mazajos pagastos? Ko viņi tur dara? Krūmus pacērt vai papļauj zāli? Valsts investīcija šķiet nepārdomāta, tai nav izaugsmes un nākotnes.
Bibliotēku savienībā bija “sašūmējušies” par to, ka grāmatām atkal vēlas paaugstināt pievienotās vērtības nodokli (PVN). Jau tā krīzes laikā bibliotēku finansējums ir samazināts. Kādreiz mums piešķīra 10 tūkstošu latu, tagad — 3,5 tūkstošus. Samazinājums ir ne tikai Aizkrauklē, Latvijā bibliotēku grāmatu iepirkums ir samazinājies vidēji par 37%. Ja vēl paaugstinātu PVN, tad grāmatu varētu nopirkt vēl mazāk. Grāmatu cenas Latvijā ir ļoti augstas — vidēji pieci seši lati. Cik daudz ir tādu, kuri to var atļauties? Bet cilvēki tomēr vēlas lasīt, mums bibliotēkā ir reģistrēti vairāk nekā 3,5 tūkstoši lasītāju. Te vēl var pieskaitīt tos, kuri grāmatas ņem visai ģimenei, reālais lasītāju skaits ir lielāks. Arī lasītavā ir liels apmeklētāju skaits, bezmaksas internetu dienā izmanto vidēji 40 cilvēku. Palielinājies to cilvēku, kuri maksājumus veic ar internetbankas bankas starpniecību, skaits.
Bezmaksas interneta pieslēgums bibliotēkas attīstībai ir devis daudz. Lai arī kā ir kritizēts projekts “Trīs tēva dēli”, tas ir atvieglojis mūsu darbu. Lasītājam nav jānāk uz bibliotēku, lai uzzinātu, vai pašlaik ir vajadzīgā grāmata vai lai pagarinātu lasīšanas termiņu, to var izdarīt internetā. Var teikt, ka bibliotēkās apkalpošana tagad ir pasaules līmenī, katrā ziņā mēs pasaulē neesam pēdējie. Ne visa kritika par realizētajiem projektiem vienmēr ir objektīva. Kad remontējām bibliotēku, lielākā daļa finansējuma bija no Eiropas fondiem, bet viena no prasībām — tikai iebūvētas mēbeles. Bet kā var būt iebūvēti bibliotēkas grāmatu plaukti? Tad priekšsēdētājam ministrijā nācās gari un plaši skaidrot, ka tas nav iespējams. Šīs prasības brīžiem ir neadekvātas, bet tās ir jāpilda.
Negatīvas emocijas gandrīz katru dienu sniedz ziņas, ka kaut kur šauj, kaut kur spridzina, atkal cilvēku upuri. Mēs par maz domājam par citiem cilvēkiem, nenovērtējam viņu dzīvības. Ļoti nepatika arī plānotā Korāna dedzināšana. Vai nav tā, ka mēs paši provocējam musulmaņus? Man arī daudz kas nepatīk, bet vai tāpēc jāmeklē vardarbīgi risinājumi? Vajag ievērot toleranci, ja reiz cilvēki ir izvēlējušies šādu dzīvesveidu, tad nevajag viņus par to skaļi nosodīt. Bojā taču iet nevainīgi cilvēki.
Pārāk daudz propagandē vardarbību, interneta spēles lielākoties ir vardarbīgas, bērni tagad vairs “Pagaidi tikai!” neskatās. Arī televīzijā vakaros neko jauku nerāda. Brīvdienu vakarā gribējām paskatīties kādu labu filmu, bet visās programmās tās bija par šaušanu un kaušanu. Žēl. Es pat detektīvromānus nelasu. Labāk patīk biogrāfiskas vai vēsturiskas grāmatas. Tagad izdotas interesantas grāmatas par dziedātāju Maikla Džeksona, Džona Lenona, Ērika Kleptona dzīvi. Tās ir interesantas. Tāpat cenšos izlasīt latviešu autoru darbus, tomēr jāatzīst, ka daudz jauno rakstnieku un dzejnieku darbus lasīt ir grūti. Maz tādu autoru, kuru darbus var lasīt, gūstot gandarījumu.
Nedēļas nogalē izdevās arī nedaudz atpūsties. Pie radiem piedalījos kartupeļu talkā un pasēņoju. Vasaras virtuvē lielā katlā salasīto vārījām. Šogad mežā daudz sēņu, kaut gan pa mežu patīk arī tikai pastaigāties. Uztrauc vienīgi tas, ka teju katru dienu ar sēnēm kāds saindējies. Labi, ka meitenīti, kura saindējās ar sēnēm, izdevās izglābt.
Sekoju līdzi sporta aktivitātēm, īpaši futbolam un hokejam. Iepriecina mūsu hokejistu sniegums sezonas sākumā. Kartupeļu talkas laikā, pat ēdot pusdienas, skatījāmies hokeju.
