Vilmu Kamolu Vecbebros pazina visi. Te viņa nostrādāja 32 gadus, te iemantoja cieņu, atzinību, mīlestību. Viņu varēja apbrīnot un pat apskaust par spēju redzēt, izprast un sniegt citiem skaistuma izjūtu, ko dod latviskās krāsas un raksti, par prasmi būt vajadzīgai savai skolai, kolēģiem un ģimenei.
Diplomēta mājsaimniece, 1932. gadā beigusi Kaucmindes mājturības semināru. Par centību un zināšanām uzaicināta strādāt par skolotāju. Sveikā izkļuvusi no divu okupācijas režīmu dzelzs ķetnām.
Kopā ar vīru agronomu Jāni Kamolu izaudzinājuši un izskolojuši četrus bērnus.
Mūža pēdējos 32 gados strādāja par skolotāju Vecbebros, bet viņas darbība biškopībā neaprobežojās ar Vecbebru tehnikumu vien. Kopā ar Moniku un Andreju Mižiem, Kiru Balodi viņa lika pamatus sabiedrībā iecienītajai Latvijas Dārzkopības un biškopības biedrības (LDBB) Tautas universitātes biškopības fakultātei, vadīja kursus Biškopības pārvaldē, rakstīja publikācijas žurnāliem “Lauku Dzīve”, “Dārzs un Drava”.
70. gadu beigās un 80. gadu sākumā viņa vadīja biškopju darbu LDBB Stučkas rajona nodaļā.
Un kur tad vēl Biškopības muzeja izveide, kam viņa pilnībā nodevās pēc aiziešanas pensijā.
Gars turas pretī
vecumam
Tā vien šķita, ka skolotājai Kamolai laika ritms nekaitēja. Kā gan tas iespējams — tik cienījamos gados palikt jaunai?
Varbūt, ilgus gadus esot kopā ar jauniešiem, dzīvojot līdzi viņu interesēm, gars turējās pretim vecumam. Varbūt mundrumu palīdzēja uzturēt lielā aizraušanās ar rokdarbiem, aušanas un izšūšanas māku, ierādot to arī tehnikuma audzēkņiem. Varbūt dienu gaišumu deva pamatīgas un nopietnas izglītošanās gadi Kaucmindē, Jelgavā. Varbūt laika labvēlību iekaroja skolotājas milzīgā labestība, iejūtība, atsaucība, sapratne attiecībās ar cilvēkiem, neprasme runāt sliktu par otru, bet allaž atrast kādu vārdiņu aizstāvībai.
“Mācīties pie tādiem skolotājiem, kas tavā jaunajā dvēselē iestāda brīnuma puķi un neļauj tur iesakņoties nezālēm, ir Laimas labvēlības izpausme,” stāsta Vecbebru lauksaimniecības skolas 1958. gada absolvente Aina Strazdiņa.
“Skolai bija neliela saimniecība, mēs pašu vajadzībām audzējām dārzeņus, augļus, rudenī skābējām kāpostus, braucām uz purvu dzērvenēs. “Kalniešu” kūtī dežūras kārtā kopām piecas cūkas. Apguvām visas mājas kultūras iemaņas.
Par skolotāju Kamolu es domāju ar lielu mīlestību un cieņu, viņa mums mācīja ēdiena gatavošanu, rokdarbus, kompozīciju, krāsu salikuma un krāsošanas pamatprincipus. Man, pēckara trūkumā un grūtībās augušai, ietrīsējās sirds, apjaušot, kādu prieku var sagādāt pats darba process, kad nemanāmi, pavedienu pa pavedienam veidojas skaistums.”
Deju vakaru
atklāj skolotāju
pāris
Pensionētā skolotāja Gunta Krievāre par vienu no savas dzīves veiksmēm uzskata to, ka strādāja kopā ar Vilmu Kamolu. Krievāres kundze atzīst, ka viņa bija cilvēks ar spilgti izteiktām audzinātājas spējām.
“Brīnišķīgi bija vērot, cik saskanīgi Vilma Kamola dzīvoja un strādāja kopā ar vīru Jāni. Mūsdienu jaunieši pat nevar iztēloties, ka skolas deju vakaru atklāj skolotāju pāris! Viņa, tērpusies pašas gatavotā tautastērpā, viņš — uzvalkā. Pēc pirmās dejas viņa sirsnīgā vēlībā mudināja vīru izdancināt meitenes, jo zēni toreiz skolā bija mazākumā.
Ballei beidzoties, visi sastājās aplī un nodziedāja “Upe nesa ozoliņu”. Tieši skolotāju Kamolu laikā šī dziesma kļuva par skolas himnu.
50. gadu beigās Vilmas Kamolas vadībā noauda un izšuva latviešu etnogrāfiskos tērpus skolas deju kolektīvam un korim. Toreiz no lauksaimniecības mācību iestādēm mums bija visskaistākie tērpi. Atceros, kā, tērpušās Nīcas novada tautastērpos, ziediem rokās Rīgas dzelzceļa stacijā sagaidījām “aug-stus” viesus no Maskavas. Pēc tam Latviešu biedrības namā (toreiz Virsnieku namā) stāvējām goda-sardzē un sniedzām koncertu.”
Katra cilvēka dzīves krāsu palete veidojas savādāk. Vilma Kamola, nebūt ne vieglu mūžu dzīvodama, par sevi ir pratusi atstāt tikai gaišas atmiņas.
Ilgas stundas telpā bez logiem
Agronomijas zinātņu doktore Līvija Zariņa raksta: “Sagadījās tā, ka absolvēšanas gadā (1974.) tehnikumā notika speciālo skolotāju “stafetes maiņa”. Saņēmu piedāvājumu palikt tehnikumā un iesaistīties biškopju apmācībā. Piekritu un līdz pat šim brīdim esmu pateicīga šai iespējai, kas tolaik bija izaicinājums, bet šodien — labs sākums darba pieredzei. Nu jau kolēģe Vilma Kamola bija mana darba audzinātāja un arī tiešā priekšniece, jo pamatdarbā tiku pieņemta kā viņas vadītā bioloģijas kabineta laborante — stundu pasniedzēja. Mēs sākām ar kabineta iekārtošanu. Tā kā bija izsapņota liela telpa (jo gribējās tajā salikt daudz), mums ierādīja kabinetu tehnikuma ēkas pašā augšstāvā. Telpa bija pietiekami liela, taču — bez logiem. Gaisa cirkulācijai darbojās ventilatori. Tajā laikā savos jaunajos gados neaizdomājos, ka viņas vecumā augstā kāpšana un ventilatoru rūkoņa telpā bez logiem, kur jāpavada daudzas stundas, nebija viegli izturama. Es ne reizi nedzirdēju sūdzēšanos, ka viņai būtu bijis grūti. Kopīgi gatavojām stundām nepieciešamos materiālus, diskutējām.
Labestīgi un mīļi — Kamolītis
Kopīgi darbojoties, arī sarunas izvērsās gan par tehnikuma lietām, gan par piedzīvoto, dzīves līkločiem, par zaudējuma rūgtumu un priecīgiem brīžiem, par sievietes misiju. Tās nebija uzbāzīgas pamācības, kuras šad tad izskanēja, bet gan sevī izdzīvota dzīvesziņa, kas nemanāmi krājās arī manī. Tagad es to protu novērtēt. Par šo sarunu nozīmīgākajām atziņām uzskatu trīs:
— neviens nav neaizstājams (attiecībā uz darbu);
— tas, kurš pār mēru dzer stipros dzērienus, nav uzticams (attiecībā uz draugu izvēli);
— pirms dari, labi padomā (visās jomās).”
Tuvākie kolēģi Vilmu Kamolu dēvēja par Kamolīti, labestīgi un mīļi, kāda viņa arī būtībā bija.
21. septembrī Vecbebru profesionālās vidusskolas skolotāji un Biškopības biedrības vadība rīkos skolotājas 100. dzimšanas dienas piemiņas pasākumu.
