Gāzes un siltuma sadārdzinājums par apmēram 40% nozīmē, ka Latvijas iedzīvotājiem gaidāma vēl viena barga ziema, un tas būs nopietns riska faktors arī ekonomikai kopumā — jau tā vājais iekšējais patēriņš samazināsies vēl vairāk — brīdina “Citadele Asset Management” Tirgus analīzes daļas vadītājs Zigurds Vaikulis. Labā ziņa gan ir tā, ka, sekojot pasaules tendencēm, tuvākajā laikā varētu samazināties degvielas cenas.
— Kā vērtējat lēmumu atlikt akcīzes nodokļa piemērošanu gāzei?
— Lēmums ir ļoti labs un apsveicams. Akcīzes nodokļa dēļ gāzes tarifi pieaugtu par 6—8% — tas nav ļoti daudz, bet tomēr kaut kas. Turklāt gāzes tarifi ietekmē arī siltuma tarifus un citus komunālos pakalpojumus. Visvairāk to sadārdzinājums skartu maznodrošinātos iedzīvotājus, viņi ļoti sāpīgi izjustu pat šos 8%. Tā ka akcīzes nodokļa atlikšana ir bijis loģisks solis.
— “Latvijas gāze” plāno sākt sarunas ar “Gazprom” par gāzes tarifu noteikšanas metodikas maiņu, kas nozīmētu zemākas cenas. Vai Latvijai ir izredzes tās panākt?
— Labā ziņa ir tā, ka arī visa Eiropa to dara. Visas lielās valstis, kam ir spēks un ietekme runāt ar “Gazprom”, mēģina to darīt. Sarunu temats nav gluži tarifu samazināšana, bet gan procedūras maiņa, kā dēļ tarifi varētu samazināties. Šīm lielajām valstīm tas arī izdodas — tās panāk “spot” gāzes (tās, ko var nopirkt brīvajā tirgū un kas ir lētāka) iekļaušanu tarifu formulā. Ja “Gazprom” nepiekāpjas, tad viņi vienkārši palielina šīs “spot” gāzes iepirkumus, cik vien tas ir iespējams. Protams, “Gazprom” negrib zaudēt apjomus un ir spiests piekāpties. Bet Latvijas gadījumā ir viena nopietna problēma: piemēram, Vācijai vai Francijai ir alternatīvas — tā pati “spot” gāze vai sašķidrināta dabasgāze, jo viņiem ir infrastruktūra un tirgus, bet Latvijai šādu alternatīvu nav. Sašķidrinātu dabasgāzi mēs nevaram izmantot. Pat ja mēs to atvedam, mums nav nekādas infrastruktūras tās izmantošanai. “Gazprom” to lieliski zina, un “Latvijas gāze” to ļoti labi zina, tāpēc mēs nevaram apelēt pie tā, ka, ja mums nesamazinās cenu, mēs pirksim kaut kur citur. Ja dabūsim jaunus nosacījumus, tas būs drīzāk politisks solis, labdarības žests.
2008. gadā gāzes cenas Latvijā ir sasniegušas Eiropas līmeni — tagad mēs maksājam pēc tādas pašas formulas kā vācieši un citi, un, protams, ja mums nemainīs tos nosacījumus, būs nedaudz dīvaini, ka gāze Latvijā maksās dārgāk nekā pārējā Eiropā. Bet ir valstis, kurām ir argumenti, un ir tās, kurām šo argumentu nav, tajā skaitā Latvijai.
— Ja runājam kopumā par šo rudens — ziemas sezonu, kā mainīsies vidējas mājsaimniecības izdevumi par komunāliem pakalpojumiem?
— Tie cipari ir diezgan briesmīgi. Sāksim ar gāzi: gāze balonos, salīdzinot ar gada sākumu, kad tā bija vislētākā, sadārdzināsies par 20%. Tas attieksies uz ļoti maziem patērētājiem, savukārt lieliem, kas tērē gāzi apkurei, un tādu ir diezgan daudz, tā kļūs par 40% dārgāka. Arī siltums būs par aptuveni 40% dārgāks. Tas viss saistīts ar gāzes iepirkumu cenu pieaugumu, jo tā paredz tarifu veidošanas formula. Latvijā ir vietas, kur apkurei izmanto šķeldu, par tām grūti pateikt, bet visur, kur tiek izmantota gāze, jāņem vērā, ka siltums sadārdzināsies par 40%.
— Līdz ar to gaidāms arī kārtējais inflācijas kāpums?
— Lieta tāda, ka paši siltuma tarifi jau ir iekļauti inflācijas ciparos, tāpat arī ar gāzi. Tarifi jau ir pieauguši, vienkārši mēs vēl to neesam izjutuši. Gāzes un siltumtarifu palielinājums arī ir iemesls, kāpēc mums deflācija ir beigusies. To mēs prognozējām vēl pagājušā gada beigās. Jautājums tagad ir par to, cik daudz gāzes, siltuma, un, iespējams, būs runa arī par kaut kādu elektrības tarifu pieaugumu, ietekmēs ražošanas izmaksas — sākot ar pārtikas ražotājiem un beidzot ar veikaliem, jo viņiem kļūs dārgāk uzturēt savu infrastruktūru. Par šo ietekmi vēl ir grūti spiest. Mēs vairākas reizes un no dažādiem aspektiem mēģinājām rēķināt, un patiesībā sanāk, ka energoresursu daļa (gāze, siltums, elektrība) kopējās ražošanas izmaksās Latvijā nav ļoti liela — 5, maksimums 10% no kopējām izmaksām, tā ka ietekme uz to gala cenu nav tik traģiska. Protams, tā būs, un inflācijas rādītājos mēs to ieraudzīsim nākamā pusgada laikā.
— Tā ka mūs gaida vēl viena barga ziema.
— Protams, tas tarifu sadārdzinājums būs diezgan briesmīgs daudziem cilvēkiem, kuri jau tāpat dzīvo no rokas mutē. Tas ir arī viens no riska faktoriem ekonomikai kopumā — ja cilvēkiem būs mazāk naudas tēriņiem, tas var palēnināt tos vārgos atveseļošanās procesus, kas ir vērojami kopš gada sākuma.
Tajā pašā laikā, ja pavērosim patēriņa grozu, energoresursi tajā vidēji veido ap 6%. Cipars teorētiski nav šokējošs, bet ziemā tā ietekme būs diezgan jūtama. Turklāt daudziem nav vai nu iespējas, vai vēlmes un apziņas veidot kaut kādus uzkrājumus ziemas periodam. Cilvēki negatavojas tam, ka būs vairāk jāmaksā par siltumu. Pēkšņi nāk ziema, un atkal naudas nav, bet par to tomēr vajadzētu padomāt jau iepriekš.
— Vai tomēr kaut kādās preču un pakalpojumu grupās vēl ir sagaidāms cenu samazinājums?
— Ja paskatāmies uz patēriņa grozu un tiem cenu kāpumiem, kuru dēļ inflācija Latvijā ir atsākusies, tad tie ir notikuši visbūtiskākajās kategorijās. Tas pats siltums un pārtika, kas ir ceturtā daļa no groza, degviela. Pārējās pozīcijās joprojām ir vērojama vai nu neliela deflācija, vai cenas vienkārši saglabājas līmenī. Pārsvarā tie ir pakalpojumi. Jautājums ir, vai šajās grupās deflācijas tendences turpināsies. Bet kopumā prognozējam, ka patēriņa cenas turpinās palielināties vismaz tuvākā pusgada laikā, taču, ja skatāmies kopumā, vairāk naudas jau cilvēkiem nepaliek. Otrā ceturkšņa dati parādīja, ka iedzīvotāju ieņēmumi ir nedaudz palielinājušies pirmoreiz kopš krīzes sākuma, bet būtiski jau situācija neuzlabojas. Un ja vēl runājam par cenu kāpumiem — tie jau ir “piežmieguši rīkli” patērētājiem, jo mazumtirdzniecības pieaugumi sāk kļūt ļoti vāji. Gada sākumā gan pārtikas, gan nepārtikas preču apgrozījums palielinājās, bet pēdējos mēnešos šis process ir apstājies. Iespējams, iemesls ir tas, ka ražotāju un tirgotāju noteiktais cenu palielinājums ir bijis pārāk liels. Patērētājs nevar to “panest”. Cenas pagaidām kāpj neatkarīgi no pirktspējas.
— Jūs rūpīgi sekojat degvielas cenu pārmaiņām — vai arī šīs izmaksas tuvākajā laikā draud pieaugt?
— Mēs vienmēr skeptiski esam izturējušies pret prognozēm par to, ka benzīns kļūs tikai dārgāks. Ja skatāmies uz naftas cenām pasaulē vai benzīna vairumtirdzniecības cenām Eiropā, tad tās pēdējos mēnešos nav mainījušās. Gada pirmajā pusē vairāki ārzemju analītiķi paredzēja, ka naftas cena sasniegs 100 dolāru par barelu un pat vairāk, taču tagad šis process ir pilnīgi pretējs. Pieprasījums pēc naftas samazinās un droši vien arī turpinās samazināties, tāpēc arī naftas cena būs vēl zemāka par esošajiem 70 dolāriem par barelu.
— Līdz šim gan ne vienmēr cenu samazinājums pasaulē rezultējies arī ar zemākām degvielas cenām Latvijas degvielas uzpildes stacijās…
— Pašreizējais naftas cenu samazinājums Latvijā jau ir jūtams, bet novirzes 3 — 5 santīmu robežās var būt, un tās ir. No apmēram 80 santīmiem 95. benzīna cena ir samazinājusies līdz kādiem 76 santīmiem, taču tas joprojām ir par augstu, salīdzinot, piemēram, ar Ziemeļeiropas vairumtirdzniecības cenām. Kaut kā tomēr gribas domāt, ka sabiedriskais spiediens galu galā liks tirgotājiem samazināt ambīcijas attiecībā uz uzcenojumu.
