Es nemaz nezināju, cik aizraujošas var būt kartupeļu rakšanas talkas. Atceros, pēdējoreiz tādā biju vēl skolas laikā, bet toreiz man nepatika.
Varbūt tāpēc, ka, mētājoties ar kartupeļiem, dabūju pa aci. Viņsvētdien mūs aicināja talkā Indriķa kolēģis, kurš nesen no Rīgas pārcēlies uz laukiem. Labi, ka es uzģērbu balto vējjaku un gumijniekus ar pumpām, citādi galīgi izgāztos. Kas tur bija talcinieku un ar kādām mašīnām! Biju pārliecināta, ka saimniekam ir pāris hektāru liels lauks, bet patiesībā bija tikai 20 paīsu vagu. Mana sirds par to tikai gavilēja. Nav jau nekāda prieka bez maksas vergot kā mūsu senčiem kungu tīrumos. Talka patiesībā bija bauda, nevis darbs! Man tikai tā jocīgi šķita, ka saimnieki pēc kartupeļu norakšanas zirgu vēl jūdza ecēšās un mums tas lauks bija jāpāriet otrreiz, meklējot vēl kartupeļus. Nu maz jau to bija, bet kas tur ko kreņķēties! Viss jau nevar izdoties pirmajā reizē!
Līdz pulksten 12 mēs darbu jau bijām beiguši. Bet pēc tam sākās pats labākais. Es iepazinos ar daudziem interesantiem cilvēkiem. Guvu arī dažas idejas, kā izvēlēties, par ko balsot gaidāmajās vēlēšanās. Un kā es pieēdos! Pēc tam mēs gājām pirtī. Kartupeļu talkas beigas gan labi neatceros, bet vienu gan zinu: ja mūs aicinās vēlreiz, būsim pirmie gājēji.