Diži darbi ir pelnījuši, lai tos atcerētos. Pašlaik savas pēdējās dieniņas skaita 9. Saeima, kuras diženos darbus vēsture noteikti atcerēsies. Tā bija pirmā Saeima, kuru Latvijas tauta vēlēja pēc 2004. gada “vēstures beigām” — iestāšanās ES un NATO.
Savas iedzimtās smalkjūtības dēļ Emsis gan neiepazīstināja sabiedrību ar iemesliem, kuru dēļ otrā augstākā valsts amatpersona un “Eiropas pirmais zaļais premjers” pamet politiku. Lai ļaunas mēles melš, ko grib — tik prominents politiķis taču nestaigās apkārt ar prastiem kukuļiem skaidrā naudā savā darba portfelī! Tās ir muļķības un nomelnošana. Drīzāk jāvaicā — kā lai Saeimas priekšsēdētājs vispār veic savus darba pienākumus, ja viņa darba portfelī nav pārdesmit tūkstošu dolāru skaidrā naudā? Kā tad lai viņš, nabadziņš, vispār vada Saeimas darbu? Ja Saeimas prezidijs un frakciju vadība staigās ar tukšiem portfelīšiem, Saeima vispār beigs pastāvēt, likumi vairs netiks pieņemti, un valstij vairs nebūs parlamenta — jūs taču to negribat? Emsis krita par taisnu lietu, un viņa mocekļa vārds vienmēr būs ierakstīts mūsu kleptokrātiskās republikas vēsturē zelta burtiem. Vienīgais, kas patiesi priecē visā šajā traģiskajā stāstā, ir Emša ZZS partijas biedru nesatricināmā lojalitāte un sava kritušā biedra mīlestība. Kad par nepatiesu liecību sniegšanu apsūdzētā amatpersona tika izvadīta no Saeimas ar asarām, puķēm un kolēģu mūžīgas mīlestības apliecinājumiem, pat muļķim kļuva skaidrs — ar parlamenta prestižu mums patiesi viss ir kārtībā.
Vissmagākais jebkura priekšnieka dzīvē ir mirklis, kad izrādās, ka ilgi lolotais, apmīļotais un perspektīvais padotais nav piepildījis uz viņu liktās cerības. Premjerministram Aigaram Kalvītim šāds mirklis pienāca 2007. gada vasarā, kad viņam lielu vilšanos sagādāja KNAB priekšnieks Aleksejs Loskutovs. Taisnību sakot, Loskutovs patiesi bija rīkojies ļoti neglīti. Tā pati valdošā koalīcija viņu ar lielu brēku iedabūja amatā 2004. gadā, un sākumā viss liecināja, ka šis cilvēks “partijas līniju izprot pareizi”, kā savulaik rakstīja raksturojumos. Taču te tev nu bija! Izrādījās, ka Loskutovs negrasās aprobežoties ar apzagušos muitnieku tvarstīšanu, bet saskata korupciju arī vietās, kur pēc Kalvīša un viņa draugu ieskatiem notiek tikai normāls politiskais process. Vēl vairāk — nekaunīgais Loskutovs savā birojā sāka tvarstīt īpaši vērtīgus kadrus, kas strādāja vairākiem saimniekiem uzreiz un savā nesavtībā dalījās ar viņiem informācijā.
Tāda nekaunība ilgi nebija izturama. Notrausis skopu vīrieša asaru, garants parakstīja pavēli par Loskutova noņemšanu no amata. 16. oktobrī to atbalstīja arī valdība, skaidri parādot, pie kādas ķermeņa daļas viņai ir tās “kopīgās vērtības”, par kurām tajā pašā dienā universitātes aulā sprediķoja ASV vēstniece. Lieta sāka smaržot pēc petrolejas mazliet vēlāk, 18. oktobrī, kad pie Saeimas nama sanāca paliels cilvēku pulks. Domājat, viņus aicināja Saeimas opozīcija? Nebūt ne. Tā, kā vienmēr, klusēja lupatiņā un tikai vēlāk mēģināja pielaizīties jau notiekošam piketam. Galvenie aicinātāji bija sabiedrība par atklātību “Delna” un laikraksts “Diena” ar domubiedriem. Laikraksta vadība par spīti savam atbalstam Tautas partijai 9. Saeimas vēlēšanās saskatīja Loskutova noņemšanā būtisku apdraudējumu demokrātijai un tiesiskai valstij. Tā nu pats liktenis bija lēmis KNAB priekšniekam kļūt par visa gaišā un saprātīgā simbolu. Viss bija aizmirsts — gan agrākā stīvēšanās ap okupācijas vārdu, gan “Dienas” rīdīšana pret Loskutovu 2004. gada iecelšanas šova laikā, kur “baltās mātes” loma bija uzticēta viņa pretiniecei Jutai Strīķei.
Līdz ar tālāko notikumu gaitu 18. oktobrī mēs varējām vērot izcilus valdošās koalīcijas drošsirdības paraugus. Tā vietā, lai Loskutovu patiešām noņemtu vai atmestu šo ieceri, koalīcijas vadība sāka minstināties, sakot, ka tāda jautājuma par Loskutova atstādināšanu “nemaz neesot” (kaut arī valdība par to bija lēmusi pirms divām dienām), ka noņemšanai tomēr esot kaut kādi juridiski šķēršļi (par kuriem ģenerālprokurors ziņoja jau labu laiku iepriekš), ka vispār jau nevarot zināt, un tā tālāk. Tas viss radīja iespaidu, ka citkārt bravūrīgā koalīcija krīt panikā to dažu cilvēku tūkstošu dēļ, kurus uz protestiem bija samusinājuši tie paši ļaudis, ko Kalvītis un visi viņa opričņiki jau sen lamāja par “kvaukšķiem”, “sorosītiem” un vispār — Rietumu imperiālistu pakalpiņiem.
Taču šis mirkļa vājums koalīcijai gan neturpinājās ilgi. Īso starplaiku oponenti paguva izmantot vēlreiz, 3. novembrī Doma laukumā sarīkojot tautas sapulci “Par tiesisku Latviju! Par godīgu politiku!”. Šī sapulce, kas izrādījās iecerēta tikai emocionāla pacēluma gūšanai, vēlāk ieguva ironisko “lietussargu revolūcijas” nosaukumu. Tiesiskas Latvijas un godīgas politikas sasniegšanas galvenais ienaidnieks todien bija putenis un slapjdraņķis, kā arī galveno revolucionāru diezgan izplūdušie priekšstati par to, ko tieši viņi vēlas sasniegt. Savas iedzimtās kautrības dēļ viņi pat neprasīja Saeimas atlaišanu, tā vietā aprobežojoties ar diezgan tukšvārdīgu deklarāciju, kuru Kalvītis bez ilgām pārdomām varēja uzspraust uz nagliņas.
Tomēr gluži bez pārsteigumiem “revolūcija” nepagāja. Šovu izglāba Valsts prezidents Zatlers, atspēries no netālās Rīgas pils acīmredzot ovāciju saņemšanai. Kad prezidentu aicināja izteikties bez priekšā uzrakstītas runas, viņš nožēloja savu ideju braukt pie tautas un nespēja izstomīt neko vairāk kā aicinājumu lasīt Satversmi.
Pats interesantākais vēl bija priekšā. Kalvītis, kuru bez tuviniekiem un partijas biedriem vairs tikai retais nelamāja par cūkmenu, gudri izlēma atstāt premjera posteni. Tā sacīt — ja negribat, nevajag. Arī Zatlers deva miglainus mājienus par “uzticības zaudēšanu”, tikai ar grūtībām saprazdams, ka viņa uzticība ir pēdējais, par ko uztraucas valdības vadītājs. Tādēļ Kalvītis gudri rīkojās pēc vecā principa “viņa paša vairs nav, bet viņa lieta dzīvo un uzvar” — pats vadīja sarunas par jaunās koalīcijas izveidi, pats uzspēlēja “klusos telefonus” ar “Jauno laiku” un “atšuva” to, pats ieskapēja par premjeru Ivaru Godmani (LPP/LC), lai varētu mierīgi atgriezties privātajā dzīvē ar labi padarīta darba apziņu.
Zatlers gan sākumā izvirzīja kaut kādus dīvainus priekšnoteikumus un ultimātus Godmaņa nominēšanai, uz ko koalīcija viņam draudzīgi parādīja vidējo pirkstu. Zatlers sabozās un… nominēja Godmani. Līdz ar to pie valsts kuģa stūres nostājās Latvijas politikas veterāns, kuru vairums paziņu raksturo ar siltumu un simpātijām: “…bet patiesībā jau viņš ir pilnīgi normāls”. Tieši viņam iekrita izdevība ar traģisku seju parakstīt vēsturisko “Parex’a” pārņemšanu un aizņēmumu no SVF. Taču tas jau ir nākamais stāsts.
