“Atnākot uz bērnudārzu vai skolu, katrs bērns tajā adaptējas citādi. Viens aplaiž acis riņķī, uzreiz dibina kontaktus un pēc pāris dienām jaunajos apstākļos jūtas kā zivs ūdenī. Savukārt citam šī situācija ir īsts baiļu un neziņas lauks. Bērnam šķiet, ka visi viņu apdraud, svešie nāks un grūdīs — negribu! Bērns norobežojas, ieraujas sevī. Šim mazajam adaptācija būs daudz garāka un izjūtās smagāka.
Viņš ilgāk būs apmulsis, nedrošs, kluss, nobijies, neveidos saskarsmi ar vienaudžiem,” raksturo psiholoģe Aiga Jankevica, aplūkodama procesu, ar ko cilvēks lielākā vai mazākā mērā sastopas ik dienu. Atšķirība vien tā, ka pieaugušie uzkrājuši noteiktu sociālo pieredzi, kā tikt galā ar nepieredzētiem apstākļiem, piemēram, jaunu darbavietu, kamēr bērniem, īpaši pirmsskolas vecumā, šo iemaņu nav. Tomēr arī viņiem jāsastopas ar lieliem izaicinājumiem prom no ierastās vides un tuvākajiem cilvēkiem. Kā palīdzēt?
Vai māmiņa bija emocionāli tuva?
Prasme ātri un viegli pieņemt jaunos apstākļus tiek veidota ļoti agrā bērnībā — mazuļa pirmajā dzīves gadā. Tā tieši saistīta ar emocionālo drošības izjūtu, kas ir kā pamats, uz kura ķieģelīti pa ķieģelim tiek būvēta pārējā ēka — salīdzina psiholoģe. Kādam šis pamats ir stipri sašķobījies, citam stingrs, bet dzīvē lielākoties nemainīgs, ja vien cilvēks nestrādā ar sevi, skaidri apzinoties, ko iespējams mainīt ar savām domām, darbiem un rīcību.
“Pirmais dzīves gads nozīmē divdesmit četras stundas kopā ar māmiņu, tāpēc ļoti svarīgi, kāda viņa bijusi. Vai nav piedzīvojusi pēcdzemdību depresiju, vai bijusi emocionāli atsaucīga, silta — runājusies ar mazuli, čubinājusi viņu, pamasējusi, dziedājusi bērniņam — vai tikai fiziski aprūpējusi savu atvasīti. Iespējams, viņa pārāk ātri atgriezusies darbā, atstājot mazuli vienalga cik labai, tomēr tikai vecmāmiņai vai auklītei. Māmiņa bērniņam tajā laikā bija zudusi. Tāpat būtiski, kāda bērna pirmajā dzīves gadā bijusi viņas emocionalitāte — vai viņa uztraukusies par finansiālo situāciju. Mazulis šo nedrošību uzņem ar visu savu būtību,” stāsta A. Jankevica.
Svarīga atklāta un tieša saruna ar bērnu
Emocionālās drošības izjūtas stiprināšanā turpmākajos gados, kas palīdz mazajam adaptēties jaunā situācijā, būtiska ir arī vecāku attieksme pret vietu (bērnudārzu vai skolu, skolotāju, auklīti, klasi), kuru atvase apmeklēs. “Bērniem ausis ir “uz visām pusēm”. Viņi ļoti labi dzird un saprot, par ko vecāki runā pa telefonu vai sačukstas, skatoties televizoru. Bērns prot nolasīt attieksmi un intonāciju, “atšifrēt kodu”, kas lietai apakšā, vai tas ir labvēlīgs vai nelabvēlīgs. Vai paši vecāki ir droši un apmierināti ar vietu, kur bērnu sūta, vai arī domā, ka tur viss būs slikti un neviens par viņu nerūpēsies. Ja bērns dzird šo nedrošību, tas ļoti apgrūtina viņa ieiešanu šajā vietā. Savukārt, ja vecāki domās, runās un stāstīs labu par skolu vai bērnudārzu, tad 75 procenti, ka adaptācijas process izvērsīsies veiksmīgs,” pārliecināta Aiga, uzsverot skaidras komunikācijas nozīmi.
“Māmiņām un tēviem būtiski runāt ar bērnu, ja pat šķiet, ka viņš neko nesaprot. Skaidrot, stāstīt, neslēpjot un neizskaistinot, ka, piemēram, kur vien tu iesi, visi tevi mīlēs un gribēs draudzēties ar tevi. Nu, nebūs tā! Tā vietā mazajam nepieciešama iedrošināšana un tieši padomi — ej droši, tur noteikti būs kāds bērns, ar kuru tu sapratīsies un sadraudzēsies! Nepareizi domāt, ka viss nokārtosies pats no sevis. Bērnu stiprina vecāku mierīgā balsī sacītais iedrošinājums, ko viņš paņem līdzi kā ceļamaizi, to bieži vien kā mantru pie sevis atkārtojot,” atzīst A. Jankevica.
Rotaļlieta, kas simbolizē drošību
Adaptācijas procesā palīdz arī jaunās vietas fiziska iepazīšana. “Ir mācību programmas, kas to arī paredz — atnākt kopā ar mazo uz bērnudārzu, piemēram, kad tiek kārtoti dokumenti. Iestādes vadītājs, kura attieksmei jābūt mierīgai un aicinošai, parāda grupiņu, skapīti, gultu, laukumu, kurā kaut uz brītiņu ļauj paspēlēties kopā ar pārējiem bērniem. Sākumā ieteikts mazo bērnudārzā neatstāt visu dienu. Īpaši svarīga ir gulētiešana, ko mītiski pat salīdzina ar mazo nāvi. To var piedzīvot tikai vietā, kur cilvēks jūtas absolūti drošs, tāpēc spiest gulēt ar aizvērtām acīm ir pēdējais, ko skolotājs var izdarīt!” norāda psiholoģe, iedrošinot vecākus mazuļiem uz bērnudārzu dot līdzi kādu mantu (galvenokārt mīksto rotaļlietu), kas bērnam atgādina mājas un simbolizē drošību. Ko nelielu līdzi varētu ņemt arī pirmklasnieki, jo robeža starp skolu un pirmsskolu ir ļoti trausla. Skolā bērns nokļūst daudz lielākā sociālā vidē, kas balstīta uz bērna patstāvību. Tajā arī grūtāk pamanīt, vai skolēns spējis pietiekami ātri adaptēties, jo audzinātāja, auklīte vai māmiņa vairs nav visu laiku kopā ar bērnu,” stāsta Aiga, vēlreiz atgādinot, ka ceļš uz patstāvīgu dzīvi tiek bruģēts ļoti agrā bērnībā.
