Ilona (36), kursu vadītāja
Viena no briesmīgākajām lietām pēc vecāku šķiršanās bija apciemojumi. Ikreiz izmisīgi gaidīju dienu, kad ciemos atbrauks tēvs. Tās bija laimīgi nelaimīgas dienas. Pirmais mirklis tik emocionāls, ka pazūd viss apkārt esošais, jo esmu tēva skavās. Viņš ir mīļš, viņš joko, rotaļājas, samīļo tā, kā mammas to neprot. Pēc tam ciemošanās vidusdaļa, ko atceros visblāvāk, bet pieņemu, ka tā varēja būt saistīta ar ikdienišķiem notikumiem.
Tad atvadas… Bērns ir dabas radījums, viņš ir patiess. Un patiesība ir tāda, ka ļoti, ļoti sāp. Gribas turēt un nelaist, asaras birst kā pupas, un jautājums: “Kad tu atkal atbrauksi?”
Pieaugušajiem jātiek ar šo situāciju galā. Man tas nešķita taisnīgi, bet vai vispār ir kaut cik pieņemams veids, kā aiziet? Tēvs neļāva raudāt, draudot, ka citādi nebrauks ciemos. Sakodu zobus un turējos, cik spēju. Un tad viņš bija prom. Ikreiz, kad viņš pie mums ciemojās, mamma pamanījās kaut kur aizmukt. Tolaik man tas nebija saprotams. Kad atgriezās, protams, viņa mani atrada raudam. Un sekoja briesmīgākais — aizliegums to darīt, citādi mamma neļaušot tēvam braukt ciemos. Es jutos briesmīgi, jo nedrīkstēju nevienam no vecākiem izpaust savas emocijas, tomēr biju paklausīga meitene, kas nevēlējās sāpināt nevienu no viņiem, tāpēc iemācījos slāpēt šīs jūtas. Taču kurš gan nezina, ka tas viss atstāj iespaidu uz psihi un veselību? Lai arī pagājis daudz gadu, ik pa laikam spraucas asaras, jo aizmirst var notikumus, bet ne emocijas.
Turklāt visi šie neatbildētie jautājumi: “Kāpēc man nav tēta?”, “Vai esmu sliktāka par citiem bērniem?”, “Kā viņš spēj dzīvot zem viena jumta ar svešu bērnu, bet nezināt, kas notiek ar mani?”.
Lauma (32), skolotāja
Vecāki izšķīrās, kad sāku skolas gaitas, bet tēvs jau pirms tam praktiski ģimenē nedzīvoja. Tomēr man bija laimīga bērnība. Man nekā šajā periodā netrūka, tāpēc tas, ka mamma un tēvs šķiras, manā ikdienā nekādas izmaiņas neieviesa.
Par šķiršanos nopietni aizdomājos pusaudzes gados. Parādījās vēlēšanās, ka vecāki tomēr nebūtu šķīrušies. Tikai tad sapratu, ka nav kaut kas kārtībā. Protams, secināju, ka pati dzīvošu citādi, jo apzinājos, ka šķiršanās tomēr ienesusi daudz nepatīkama manā dzīvē. Gribas taču būt laimīgam un tādus padarīt arī savus bērnus, taču tas nav saistīts tikai ar šķiršanos vai palikšanu kopā. Galvenā ir mīlestība, kas jāizjūt ģimenē, un tas netiek iedots tāpat vien, bet jārada grūtā savstarpējā darbā!
