Atvasara ir kapusvētku laiks. Latviešiem īpaši tuvs. Viņu “pieķeršanās” kapiem ir pat aprunāta anekdotēs, piemēram, kāds ebrejs māca dēlu dzīvot, piemetinot, ka dzīvē vajag apprecēt trīs sievas, pēdējo noteikti latvieti.
— Kāpēc? — jaunietis izbrīnīts jautā. — Ja tu, dēls, zinātu, cik viņas skaisti apkopj kapiņus! Nezin gan, vai mīlestības lielumu var pierādīt ar grābeklīti skaistāk izveidoto rakstu smiltīs vai garākiem ziediem vāzē. Un vai tas nosaka svētku kvalitāti? Manuprāt, klātbūtne un mācītāja uzruna ir tās lietas, kas kapusvētkus, kuru vārdā savijušās gan skumjas, gan prieks, padara par skaistu atmiņu un mīlestības mācībstundu. Neba jau ar slikto nākam tikties. Un tas šķiet pavisam dabīgi, ka uzpošam mūžībā aizgājušo atdusas vietu. No radu kapu kopiņām Zutēnu kapsētā Bebros ir divas, kuras mani nesaista ar kopīgām atmiņām. Tur atdusas mana vecmāmiņa un vectētiņš, kurus man nebija lemts satikt šaisaulē. Bet dzīvs ir viņu mīlestības stāsts. Vecmāmiņa, kura bija saimniekmeita, savu pārticīgo dzīvi ziedoja kalpa Pētera dēļ un par šo “vieglprātību” pūrā nesaņēma neko. Viņiem viss bija jāsāk no nulles, bet laikam jau mīlestība bija stiprāka par sadzīves nebūšanām un ļaužu runām — laulība bija svētīta bērniem, un abi nodzīvoja ilgu mūžu. Vairs nav neviena dzīvo vidū, kas ar viņiem varētu domās staigāt pa kādreiz ieto taku, bet atmiņas par abiem kā stafetes kociņš nodotas jaunākajai paaudzei. Bet galvenais — viņu kapu kopiņas nav aizmirstas. Dažkārt šķiet, ka cilvēki baidās no kapusvētku sprediķa. Daļa jau pirms tā aizsteidz mājās, daļa laiku pavada aizrautīgās sarunās ar paziņām. Varbūt tāpēc, ka mācītāja sprediķis liek padomāt par neikdienišķām lietām, piemēram, vai, domājot par pēcnāves dzīvi, no sirds izdzīvojam šīszemes dzīvi? Vai apzināmies, ka pasaulē visdārgākā manta ir laiks, un kā mēs to izmantojam, kamēr tikšķ mūsu sirds pulkstenis? Bet neviens jau nesolīja, ka atmiņu macībstunda ir viegli uztverama.
