“Staburagā”, rubrikā “Vakaru sarunas”, ik pa laikam publicējam mūsu lasītāju pārdomas. Parasti sarunbiedrus meklējam, bet Eduarda kungs piezvanīja pats un sacīja: “Gribu ar jums parunāt.”
Šī saruna atšķīrās no citām —manā piezīmju blociņā netika ierakstīts ne vārds. Vienkārši karstajā vasaras svelmē sēdējām uz soliņa un runājām par dzīvi.
Eduarda kungam ir pāri sešdesmit. Viņš ir pensionārs, bet izskatās krietni jaunāks par saviem gadiem.
— Tagad visur skandina — krīze, krīze! Cilvēki vienkārši neprot dzīvot — sirdīgi saka Eduarda kungs. — Mani bērni iebilst: “Tēt, tagad ir citi laiki!”. Kādi tur citi laiki! Vienkārši tērē, cik pelni, un nebūs nekādas krīzes. Saņēmušies kredītus un sapirkušies mašīnas, nevar vien sagaidīt algas dienu. Un bieži vien bērni vecākus atceras tikai pensijas dienā. Manā jaunībā tā nebija. Īsta krīze bija tad, kad mana māte pēc kara palika viena ar dvīņiem.
Eduarda kungs jau vairākus gadus ir atraitnis. Viņš ar savu nākamo sievu iepazinies vietējā klubā. Bijis liels dejotājs un vairākas reizes viņu uzlūdzis dancot. Drīz pēc tam aizgājis dienestā, bet jauko tumšmati nevarējis aizmirst. Domājis, ja tad, kad atgriezīsies, viņu satiks un meitene vēl būs brīva, apprecēsies. Laikam jau Eduarda domām bijis liels spēks — noticis, kā bija nolēmis. Bijuši gan “labvēļi”, kuri centušies Eduardu atrunāt — meitene no nabadzīgas ģimenes, turklāt ar veselības problēmām, taču viņš palicis pie sava. Kopā viņi nodzīvojuši trīsdesmit gadu. Nu jau astoņus gadus sieva ir viņsaulē.
Kādreiz gadījies vīru kompānijā pārrunāt atraitņu dzīvi. Ir tādi vīri, kuri teic, ka otrajā laulībā jūtas daudz laimīgāki. Taču Eduards savu vienīgo sieviņu ņemtu atpakaļ jebkurā laikā.
Pāris gadu Eduards dzīvoja kopā ar kādu sievieti — nu izšķīrās. Nebija jau slikta, bet viņai pārāk patika iedzert. Eduarda kungs nav absolūts atturībnieks, vien uzskata — visu ar mēru. Gribētu viņa nākt atpakaļ, bet Eduards ir nelokāms — vajadzēja agrāk domāt, kā dzīvot.
Reiz kāds jokodams Eduarda vārdā bija ievietojis iepazīšanās sludinājumu avīzē. Zvanījušas vairākas sievietes, bet nekas prātīgs neiznāca. Vai tad to var uzskatīt par nopietnu sievieti, ja viņa sola apciemot, bet pēc tam zvana, ka pabraukusi garām un dodas uz Rīgu, taču viņas vietā varot atbraukt draudzene? Savukārt kādai citai zvanītājai Eduards izstāstījis, kā viņa sludinājums nonācis avīzē, pēc tam parunājušies. Taču kundze sarunas beigās nebija izslēgusi telefonu, un Eduards dzirdējis, kā viņa “trīsstāvīgiem vārdiem” sarunu atstāstījusi draudzenei. — Tas ne par ko labu neliecina, — saka Eduards. Zvanījusi arī kāda sieviete, kura likusies tīri jauka, bet dzīvo tālu, turklāt strādā sava šķirtā vīra uzņēmumā. — Ar tiem šķirtajiem vīriem jau nekad neko nevar zināt, — saka Eduards. Viņa varētu nākt dzīvot pie Eduarda, bet kur te dabūs darbu? Atkal nekā.
Bērni gan sakot: “Nu, kam tev, tēt, tie sievišķi?”. Taču Eduarda kungs negrib dzīvot viens, ar kuru katru arī ne — tikai tādu, kuru iemīlētu…
Bērni domā, ja cilvēkam pāri sešdesmit un viņš ir pensijā, tad dzīve beigusies, — saka Eduarda kungs. — Pēc sievas nāves atstāju viņiem dzīvokli un atnācu dzīvot uz savu bērnības pilsētu. Nopirku divistabu mitekli, sadzīves tehniku, iekārtojos. Reiz viņi bija sadomājuši, ka man jānāk atpakaļ. Sapratu, kāpēc — lai vieglāk par komunālajiem pakalpojumiem samaksāt. Kā gan viņiem neienāk prātā, ka arī es gribu dzīvot savu dzīvi! Es nejūtos vecs, pirms pāris gadiem aizgāju pensijā un tagad esmu apmierināts ar savu dzīvi. Man spēka vēl gana! Un, paldies Dievam, arī veselība turas. Man patīk dejot, labprāt uzrautu kādu valsi, bet nav jau ar ko!
Šad tad eju kaimiņiem palīgā dārza darbos, bet dažkārt cilvēkiem patīk otru izmantot. Varu kādreiz bez maksas palīdzēt, bet ne jau vienmēr. Man jau ar’ nekas no gaisa nav kritis, ir bērni, mazbērni, savureiz arī viņiem jāiedod kāds lats.
***
Nezinu, kā tālāk veidosies Eduarda dzīve. Pārliecinājos, ka ne jau skaitļi pasē nosaka cilvēka vecumu. Un vēl — mums katram vajag kādu, ar ko parunāties.
